Kurp ejam?

„KURP EJAM?”

„Kurp ejam?”- tā (līdzīgi poļu rakstnieka Henrika Senkeviča romāna nosaukumam) esam apzīmējuši pilnīgi jaunu semināru ciklu, kura ietvaros Jums būs iespēja regulāri tikties ar sabiedrībā pazīstamajiem cilvēkiem, lai uzzinātu viņu viedokli par mūsdienās Latvijā un pasaulē notiekošajiem procesiem.

Mūsu viesus ļoti lūgsim veikt dzīves visdažādākajās jomās pašlaik esošās situācijas analīzi un sabiedrisko procesu diagnostiku, kā arī izteikt iespējamās prognozes un, iespējams, sniegt praktiskas rekomendācijas.

Ko gūs klausītāji? Prieku redzēt un dzirdēt ievērojamas personības, iepazīs jaunus domubiedrus, nostiprinās savu personīgo pozīciju, iegūs garīgi tikumiskos orientierus savai turpmākai dzīvei utt. Katra cilvēka ikdienā periodiski nākas sastapties ar situācijām, kad vajag pieņemt kādu ļoti svarīgu lēmumu, izdarīt optimālu izvēli, uzņemties atbildību par kādu nopietnu procesu. Pienācis laiks, kad arī visai mūslaiku civilizācijai ir kļuvis skaidrs – kaut kas neiet tā, kā tika gaidīts: sociālajā sfērā, kultūrā, veselības aprūpē, izglītības, ekonomikas u.c. jomās. Ko vajadzētu darīt? Kas ir vainīgs? Mēs piedāvājam meklēt atbildes uz šiem jautājumiem, sanākot visiem kopā.

Sirsnīgi aicinām piedalīties visus interesentus, kuriem rūp viņu pašu un visas cilvēces tagadne un nākotne.

Ceram, ka mūsu saieti pavisam drīz kļūs tradicionāli, un Jums būs reāla iespēja tuvplānā komunicēt ar daudzām personībām, kuru idejas un darbi tautā ir pelnīti ieguvuši plašu rezonansi. Uz drīzu tikšanos!

Visa informācija:

Tērbatas 49/51-1 (durvju kods-1), Rīgā,

Tālr.: (+371) 67275910; mob.: (+371) 29196664, (+371) 29489221.

www.akvilona.lv  E-pasts: akvilona@inbox.lv

Jūsu Dziedniecības centrs „AKVILONA”.

Pirmais, Zaļajā ceturtdienā notikušais seminārs ciklā: „Kurp ejam?“

Dziedniecības centrā “Akvilona” viesojas –

Janīna KURSĪTE

Semināru ciklu Zaļajā ceturtdienā uzsāka plaši pazīstamā tautas tradīciju pētniece Janīna Kursīte – erudīta, zinoša, tautā iemīlēta harizmātiska personība, kurā vai ikviens var klausīties un klausīties. Kursītes kundze auditorijai demonstrēja 1986.gadā LPSR veselības ministrijas pasūtījuma filmu „Brīnumdakteri.” Filmas režisors Arvīds Krievs, teksta autors rakstnieks Andris Jakubāns - abi lieliski sava aroda pratēji. Skatoties ar tā laika redzējumu, neapšaubāmi kļūst skaidrs, ka tas ir pasūtījuma darbs ar tādu kā uzbraucienu Tautas dziedniekiem, bet, laikam pārejot, jāsaka viņiem paldies, jo šis ir plašākais, vizuālais materiāls, kurā parādīta Zilākalna Marta un citi Tautas dziednieki. Vēl liels paldies par Zilākalna Martu jāsaka kinorežisorei Lūcijai Ločmelei, kas Gorbačova antialkohola propogandas laikā uzņēma spēlfilmu „Svešais”. Filmas galvenais varonis – puika, kura tēvs kļuvis par alkoholiķi, dodas pie Zilākalna Martas, lai apvārdotu ūdeni. L. Ločmalei jautāja, kā viņai izdevies to nofilmēt, uz ko viņa atbildējusi, ka problēmu nekādu nav bijis. Martai ticis izstāstīts filmas sižets un viņa visu darījusi ļoti dabiski – ne jau pirmo reizi saskārusies ar šo alkohola atkarības problēmu.

Kaut arī filma “Brīnumdakteri” tika izmantota padomju propagandas nolūkos, un Marta to noteikti juta un saprata, bet tas netraucēja viņai dabiski darboties un būt pārliecinātai par sevi – par to, ko viņa dara un kā dara. Filma nespēja kaitēt viņai, varbūt tieši pretēji.

Filmā „Brīnumdakteri” Martu nosauc par Melno Martu. No tā, ka kādu nosauc par melno vai citā krāsā, cilvēka iekšējā būtība nemainās. Laiks parāda, kas ir bijis balts, kas melns. Skatoties ar tā laika acīm, filma ir nekrietna pret Tautas dziedniekiem, bet šodien – ar 30 gadu distanci, varam redzēt kā Zilākalna Marta nonāca transā, kā viņa tausta pulsu, kā ar pieskārienu un citām metodēm dziedina. Par šo filmu kā liecību jāsaka paldies. Tātad gandrīz katrā sliktā lietā vai nolūkā var atrast arī gaišo maliņu.

Filmā nosodījums, pat sarkasms un cilvēku „lētticība” mijās ar garajām rindām un cilvēku masām pie tā laika dziedniekiem. Šodien ir zināms, ka lielākie nosodītāji un dziedniecības aizliedzēji bieži vien pa sētas durvīm meklēja dziednieku palīdzību. Tas jau toreiz bija pierādījums dziedniecības svarīgumam un iespējām, bet postpadomijas laikā savādāk jau nevarēja, pārsvarā daudziem runas ar darbiem nesaskanēja.

J. Kursīte kavējās atmiņās par savu Zilākalna Martas fenomenālās darbības izpēti, iepazīstināja ar Martiņas pacientu atsauksmēm, aculiecinieku atziņām un pašas redzējumu, kā arī izskaidroja, kas ir leģendas, kā tās rodas, kā pārtop par antileģendām utt.

J. Kursīte:

„Es neticu spokiem, bet es no viņiem baidos. Pārfrāzējot to var teikt, ka ikdienā ļoti grūti noticēt brīnumiem, bet mēs katrs tos gaidām, kā arī cilvēkus, kas var darīt brīnumus. Neapšaubāmi, viens no tādiem cilvēkiem – leģendām bija Zilākalna Marta, par kuru samērā daudz rakstīts un runāts. Esam nonākuši pie, manuprāt, ļoti veiksmīgas izrādes Jaunajā Rīgas teātrī. Paldies Dievam, ka mums ir leģendu cilvēki, jo tie laiki ir pagājuši un tie cilvēki, kas nepieņem vai neredz kādu, kas ir cienīgs leģendas, viņi paši sevi pazemina un tiem cilvēkiem, tai sabiedrībai nav uz ko tiekties. Vienmēr visos laikos, lai cik smagi laiki bijuši, ir bijis kāds paraugs, ko atdarināt. Kad slikti ap dūšu, kad neiet vienmēr vajag atrast kādu spēcīgāku, it sevišķi garīgi, ne tikai fiziski spēcīgāku, kas palīdz ne tikai sakārtot domas, ne tikai sakārtot veselību, bet arī tādu kā vertikālu projekciju. Zilākalna Marta bija tāda.., arī padomju laikos. Es esmu domājusi, kādā veidā visus padomju laikus, sākot no drūmajiem Staļina gadiem līdz pat padomju laiku beigām, Marta spēja būt tas, kas viņa bija, neskatoties ne uz kādiem ārējiem spaidiem. Bija mēģinājumi gan arestēt, gan apcietināt Zilākalna Martu, gan ietekmēt, lai viņa nenodarbojas ar dziedniecību, lai viņa nerada konkurenci oficiālai medicīnai, bet nekas nelīdzēja. Jāsaka, ka Zilākalna Marta tā kā iezīmēja pārmaiņas Latvijā – aizgāja aizsaulē nodibinoties brīvajai Latvijai.

Atgriežoties pie Zilākalna Martas kā leģendu cilvēka, vēlētos likt uzsvaru uz vārdu „leģendu cilvēks”, jo par Tautas dziedniekiem ne pirmspadomju, ne padomju laikos neviens apzināti nevāca datus, neviens viņu dzīves gaitas nepiefiksēja. Šodien internets par jebkuru kaut cik zināmu cilvēku dod informāciju un ļauj bezmaz pa dienām izsekot, ko cilvēks dara, kur iet, ko saka. Varbūt mūslaiku interneta iespējas padara mazāk iespējamu leģendu rašanos, kad liekas, ka no visām pusēm ir vērojoša acs, kas piefiksē katru darbību un nepaliek vieta brīnumam?

Ne kurš katrs var kļūt par leģendu, bet izzinot iepriekšējās paaudzes, ejot ekspedīcijās šodien varu teikt, ka katrā ciemā vai novadā bija savs dziednieks – dziedinātājs, kuri spēju ziņā īpaši neatpalika no Zilākalna Martas. Vienlaicīgi tās bija arī spēcīgas personības, kas deva iespējas radīt leģendas par viņiem, un reizē arī gūt atvieglojumu grūtībās nonākušajiem cilvēkiem, ne tikai saņemot dziedināšanu, bet arī prasīt padomus.

Ko nozīmē leģenda

Leģenda, atšķirībā no vēsturiskām liecībām, neprasa konkrētu pamatojumu, konkrētas liecības. Leģendām var ticēt vai neticēt. Šajā ziņā leģendas tuvākas brīnumpasakām vai mītiem, kuru pamatā ir kādu brīnumainu notikumu virknējums. Ja cilvēks nav spējīgs noticēt, viņš netic. Ja viņš ir spējīgs noticēt, viņš notic. Protams, ne par kuru katru var radīt leģendas un vēl jo mazāk par retiem rodas leģendas. Par Zilākalna Martu leģendu pavedienu ir gana gadiem sakrājies. Lai izveidotos leģenda, nepieciešams patiesības un mīta savijums. To nevar ne pierādīt, ne apgāzt –tāda ir leģendas būtība. Leģenda nevar rasties uz hronikas vai ikdienas piefiksējuma datiem. Leģendai vajag abu klātbūtni. Cilvēkā iekšā ir iekodēta nepieciešamība pēc brīnumainā. Agrāk vārdu „brīnums” uztvēra saistībā ar gaismas parādībām. Ne velti ir tāds izteiciens: „Zili, zaļi brīnumi.” Brīnumam nav nepieciešams izskaistinājums, bet gan nepieciešama pārdabiskā klātbūtne. Un, ja skatās par Zilākalna Martu, visdažādākos avotos meklējot, es mēģināju saraksta veidā iziet, kāda leģendas par viņu ir:

1. Zilākalna Marta ir ierakstīta pasaules slavenāko dziednieku sarakstā.

2. Viņai bijusi stipra, bieza, zeltaina aura un viņa šajā gaismā spīdēja, iestājoties tumsai.

3. Viņai piemitušas izcilas spējas redzēt tumsā un kritiskos brīžos palikt neredzamai.

4. Kara laikā viņa varējusi, noskaitot zināmus aizsargvārdus, iziet sveikā cauri krievu un vācu aizsargposteņiem, mīnu laukiem un dzeloņstiepļu aizžogojumiem.

5. Savas dotības viņa attīstījusi jau iepriekšējos iemiesojumos, kuru laikā paspējusi būt karaliene, karavadone un priesteriene.

Pirmie pieci nav pārbaudāmi un vairāk iekļaujas leģendu teiksmainajā daļā.

6. Zilākalna Marta spējusi lasīt cilvēku domas.

Par to ir diezgan daudz liecību. Man ir vairāk kā simts vēstuļu, klāt vēl mutvārdu liecības no bijušajiem Zilākalna Martas pacientiem. Kā saka: vienā var būt kaut kas izskaistināts, varbūt divās, bet parasti cilvēki raksta kā īsti bija.

Runājot par spēju lasīt citu domas, ir liecības, ka cilvēks atnāk ar neuzticību un Marta nolasa viņa domas. Katrs, kuram kaut kas sāp ir ar mieru puspasaules atdot vai pusi sava īpašuma, bet, kad tik ātri palīdzība tiek sniegta, pati par sevi atnāk doma, ka gluži tik daudz naudas nedos, bet Marta precīzi spēja pateikt, cik daudz naudas palīdzības lūdzējs gribējis dot. Viņa to pateikusi un palaidusi šos atnācējus ar visu naudu prom. Tā nav leģenda, bet, lai parādītu, ka ir leģendas, kurām ir iespējama pārbaude.

Leģendas, atšķirībā no pasakām, balstās vēsturiskajos laikos un nereti ietiecas arī līdz mūsdienām, tāpēc iespējams vismaz daļēji tās pārbaudīt, jo pamatā ir dokumentālas liecības, kas iegūst brīnumainā maliņu klāt.

7. Pratusi dzīvnieku valodu. Marta sarunājusies ar putniem, mājās bijuši daudz kaķu, īpaši iecienīta bijusi melna kaķene, kura tad, kad Marta dziedinājusi, sēdējusi Martai uz pleciem. Arī tam ir ļoti daudz apliecinājumu. Dzīvnieki katrā no Martas mājām bija daļa no Martas brīnumainās pasaules. Ne velti gan latviešu tradīcijās, citu tautu tradīcijās vienmēr ar dziedniecību ir saistīti dažādi dzīvnieki, kas palīdz cilvēkam tikt galā ar dažādām neveselības lietām.

8. Martai ļoti patikušas govis. Sevišķā cieņā bijusi veca govs –tā reiz Martai izglābusi dzīvību, kad kāds bandīts viņai uzbrucis no mugurpuses, govs bandītu sabadījusi ar ragiem. Tas ir diezgan ticami un nav vajadzības pēc apstiprinājuma: „Kurā gadā, kas teica, no kādām liecībām pierakstīts utt.?”

Leģendas parasti nav viena leģenda. Cilvēki saka: ”Izstāsti galveno leģendu par šo cilvēku.” Šeit ir atšķirība: kad mākslīgi veido leģendas un kad tās veidojas pašas. Tie, kas dzīvojuši padomju laikā atceras, kā uzspieda leģendu par Pavļiku Morozovu vai Matrosovu. Pēc tam, kad to leģendu sāka „rakt”, atklājās pavisam nepievilcīgas lietas. Izrādījās, ka leģenda balstīta uz smiltīm –būtībā antileģenda. Kas ir leģendu cilvēks –tas nav viens gājiens, uz kura turas visa leģenda, tas stāsts ir daudzpusīgs.

9. Marta spējusi ietekmēt dabas spēkus: izsaukt vai novērst lietu, pēc vajadzības apturēt ugunsgrēku, gan materializēt akmeņus. Par akmeņu materializēšanu bija rakstījis Aldis Ķeviņš un laikam arī Oskars Peipiņš, un es kādu laiku domāju: „Ko nozīmē materializēt akmeņus? Tie taču par sevi jau ir materializēta substance. Izlasīju A. Plauža grāmatā, kā arī sarunā ar vienu no izstādes apmeklētājiem noskaidrojās, ka, ja Martai kāds sarieba, pasmējās vai kaut kādā veidā ar neuzticību vai savādāk mēģināja kaitēt, uz līdzenas vietas pēkšņi zem mašīnas radās akmens un mašīna nekust ne no vietas. Ne jau Marta šo akmeni palika zem mašīnas, bet tas tur bija. Tikai tad, kad Marta gaisā uzvilka apli, akmens pazuda kā nebijis un mašīna aizbrauca.”

Laika radīšana vai laika veidošana ir tradīcijas pārmantošana. Folklorā, gan vecos pierakstos, gan paši –kad ar universitātes studentiem braucām ekspedīcijās, īpaši Sēlijā, Latgalē, arī Kurzemē, sastapāmies ar laika taisītājiem. Ja saimei strādājot sienu vācot nāca negaiss un sienu vajadzēja nosargāt, bija zinātāji, kas īpašu zālīti, plēšot uz pusēm vai pagalmā saliekot krustā slotas kātu un vēl kaut ko, aizraida vai nobīda lietu. Varēja arī izsaukt lietu. Arī no raganu prāvu protokoliem 16. gadsimta beigās un 17. gadsimta sākumā ir saglabājušās liecības: piemēram, tiesāta viena meitene, kas izlielījusies ganos otrai meitenei, darbība notikusi tagadējā Zemgalē, ka viņa vasaras laikā var radīt ledu tā, ka varēs slidināties pa peļķi. Es nezinu, vai to sauc par saderēšanu, bet otra meitene teikusi: ‘’ Nu, parādi!”. Un, tiešām, tā otra meitene peļķi ar ledu vasaras laikā radījusi. Droši vien, ka otra meitene notikušo izstāstījusi, un tad kad bija raganu vajāšanas bailes, lai nenosūdzētu tevi, kaimiņš nosūdzēja kaimiņu. Tā mazu bērnu -šo meiteni pratināja tiesā. Es tagad neatceros, bet ceru, ka nesadedzināja, lai gan arī tas nebūtu nekāds brīnums tajā raganu psihozē. Ar veselā saprāta loģiku spriežot, citi ir mēģinājuši izskaidrot šāda veida notikumus ar hipnotiskām spējām. Ne velti ir mēģināts izskaidrot raganu lidojumus. Kāds paliek neticīgs, bet turpat ir tā saucamās raganas: no vārda „redzēt”, bez negatīvās auras. Viņas stāsta, ka ir lidojušas un pabijušas citur, stāsta savus piedzīvojumus, bet turpat blakus citi saka: „Tu nekur nebiji, tu gulēji.” Bet te ir jautājums: „Kas lido?” Dvēsele atstāj miesu. Svarīgi ir tas un tas ir aprakstīts kopš senseniem laikiem visu tautu tradīcijās: spēja nokļūt citur un nav no svara, ka tu tikai iedomājies, bet gan, nokļūstot citur, spēja nolasīt, zināt, kas citur tajā brīdī notiek. Nav vajadzīgs ķermenim aizlidot ar lidmašīnu kaut kur, svarīgi, lai iekšējais es, ko saucam pa dvēseli vai kā citādi, spētu pabūt daudz dažādās vietās. Kam radniecīga sapņošana, it īpaši –zīmīgie sapņi? Tā ir daļa no šīs spējas pabūt citur, ieraudzīt kaut ko citu. Šajā sakarā Marta bija tradīciju turpinātāja.

10. Marta spējusi ietekmēt dažādu priekšmetu, lietu darbošanos vai nedarbošanos. Piem,fotogrāfam pēkšņi pārstājis darboties fotoaparāts, kad Marta negribēja, lai viņu fotografē. To arī žurnālists Jānis Motivāns stāstīja, kad 1984. gadā avīzē „Cīņa” publicēja rakstu par Martu. Salīdzinot ar dokumentālo filmu, raksts ir apbrīnojami pozitīvs attiecībā pret Zilākalna Martu! Rakstā bija tikai dažas atrunas ar domu: „Kas negrib, lai netic.” Uzskatu, ka tā ir labākā intervija presē, kas parādījās Martai dzīvai esot.

Ir liecības, ka viņa panākusi, lai zāģis negriež, kad tā laika varas priekškāji vēlējušās izzāģēt bērzu birzi pie viņas mājām. Ar racionālo loģiku nav izskaidrojams, bet ar mītisko loģiku ir iespējams. Ieskatam kāds piemērs no mītiskās loģikas, piem., par Odiseju: Odisejs ar ceļa biedriem daudzas dienas savā kuģī nekust ne no vietas, jo ir bezvējš. Kas vajadzīgs, lai kuģis izkustētos? Racionāls cilvēks teiktu: „Spēcīgi airi, citi tehniski risinājumi vai arī bezpalīdzīgi sēdēt un gaidīt vēju.” Mītiskā loģikā vajadzīga vēlēšanās un Odisejs stipri vēlas nonākt mājās. Vēlēšanās dzen kuģi un aizdzen mājās. Te ir tā atšķirība mītiskai loģikai no veselā saprāta loģikas.

11. Turpu un atpakaļ stāvus pārpeldējusi Vaidavas ezeru. To par Martu es izlasīju grāmatā, sameklēju arī ziņas, ka Vaidavas ezers garumā ir 4 km. Man nav skaidrs, ko nozīmē peldēt stāvus.

Savukārt man –Ievai Ramanei (raksta autorei) ir pazīstama šī peldēšanas tehnika: tāds kā ātrs skrējiens, dūšīgi kustinot rokas un kājas. Ar visu to, ka peldu daudz un esmu trenēta, ilgāk par 10 minūtēm šādu peldēšanu nespēju veikt, jo ūdens pretestība ir pamatīga.)

12. Zilākalna Martas istabā nekad neesot bijis auksti. Viņa ar savām enerģijām nodrošinājusi siltumu. Tas nav pārbaudāms un paliek leģendas līmenī.

13. Piedalījusies somu –krievu karā, somiem par labu. (1939.gads) Somu valdība, citos variantos –kāds ģenerālis atbraucis pie Martas uz mājām un lūdzis Martas palīdzību un krievu karaspēks devies uz biezā ledus, Marta izdarījusi kaut ko noslēpumainu un ledus izkusis. Par to rakstījis Aldis Ķeviņš.

14. Viņas patriotisma lielo apdāvinātību ievērojis Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis, kuram bijusi personiska saruna ar Martu.

15. Otrā Pasaules kara laikā Kurzemes katlā esot glābusi daudzu karavīru dzīvības.

16. Kad Martu līdz ar citiem no viņas pagasta Staļina laikā grasījušies izsūtīt uz Sibīriju, viņa izdarījusi tā, ka izvedamo sarakstu vēji aizpūtuši purvā. Par to es esmu dzirdējusi arī mutvārdos, ne tikai uzzinot no publikācijām.

17. Staļina laikā pie Martas ieradušies privātajās drēbēs ģērbušies augsta ranga padomju vīri, nolikuši uz galda otrādi apgrieztu Staļina fotogrāfiju un prasījuši, lai pasaka, kas notiek un, cik ilgi dzīvos. Marta pastāstījusi par notiekošo, kā arī nosaukusi Staļina nāves dienu. Tas piepildījies.

18. Savas dzīves laikā Marta palīdzējusi 70 000 cilvēku. Pēc citiem stāstiem esot bijuši pat 75000 palīdzības meklētāju. Šī leģenda, man atrodoties profānajā, ne sakrālajā telpā, uzreiz izraisīja jautājumu. Pirmkārt: „Kas veda uzskaiti?”, otrkārt: „Vai viens cilvēks, zinot, ka liecībās vienmēr parādās, ka ap lielo galdu Marta pieņēma ap divdesmit -trīsdesmit cilvēku, ir spējīgs tā strādāt? Dziedniekam, lai cik spēcīgs viņš būtu, savi spēki ir jāatjauno. Te ir tas variants, kad leģendas piedāvā maksimāli lielu skaitu. Ir skaidrs, ka viņa palīdzējusi ļoti daudziem. Folklorā lielākais skaitlis ir –simtiem. Ir tāda vārdu formula: „Simtiem veda (vai deva) govis, vēršus, simtiem bērus kumeliņus.” Tas nenozīmē, ka noskaitīja simts vēršus un simts bērus kumeļus. Tas bija maksimāli lielākais skaitlis. Arī leģendā tas ir ieguvis teiksmainu apjomu.

19. Viņa spējusi ieskatīties nākotnē, pagātnē, pēc fotogrāfijām atrast pazudušus cilvēkus. Tas apstiprinās ļoti daudzās liecībās. Pie leģendām pieder arī tas, ka Marta redzējusi vīzijas. Tā bērnībā Marta redzējusi, ka atveras zvaigžņotā debess parādoties eņģeļiem, Augstrozes pilskalnā esot redzējusi Sudraba Jātnieku sudraba zirgā. Marta vīzijās redzējusi arī Jēzu Kristu. Vīzijas, tāpat kā leģendas nav pārbaudāmas ar skaitļiem vai mērinstrumentiem. Tas ir līdzīgi kā, piemēram, katoļu svētvietā Medžugorjē, bērniem, kuri tagad jau pieauguši cilvēki, ir parādījusies Dievmāte. Citi tolaik esot teikuši, ka bērni redz, sarunājas ar kādu, bet pārējie neredz. Te ir tas, ka nekad nevar ielīst otra sakrālajā pieredzē, īpaši tad, ja nav šo dotību.

Pats svarīgākais ir tas, ka pati Marta tikai dažiem par saviem redzējumiem ir stāstījusi. Ja es redzu vai dzirdu kādu dziednieku vai kādu, kas pa kreisi un pa labi stāsta par savām vīzijām un par savām saiknēm ar pārdabiskām parādībām, pārdabiskām radībām, ar dievišķo, tad viņš vai nu blefo vai tur kaut kas vienalga nav kārtībā. Sakrālās zināšanas ir īpašas zināšanas, kas nav izpaužamas no rīta līdz vakaram. Šīs zināšanas dod iekšējo spēku un par tām var runāt īpašos gadījumos. Pie tam, ja runā viens no sakrālās telpas uz profāno telpu – tie ir divi saziņas veidi. No profānās telpas skatoties liekas, ka runā trakais vai fantazētājs labākā gadījumā.

20. Marta uz savu simtgadi (2008. gadā) pārmiesosies, pārdzims no jauna, jo būs izgājusi viņai nolikto debess skolu un būs ar vēl lielākām brīnumspējām nekā iepriekšējā dzīvē. Nezinu, gaidām, skatāmies...

(Kursītes kundze nezina, bet Oskaram Peipiņam jau vairākus gadus no trim savstarpēji nepazīstamiem cilvēkiem ir sniegta informācija par to, ka Martiņa ir pārdzimusi mazā meitenītē, kurai ir tāds pats vārds. I.R.)

Kāds skeptiķis, ka Zilākalna Marta ir ierakstīta septiņu pasaules slavenāko dziednieku sarakstā, no veselā saprāta loģikas vadoties, jautāja: „Kas un kad ir sastādījis šo sarakstu un kur tas ir pieejams?” No veselā saprāta loģikas, tas ir elementārais jautājums, bet brīnumstāstus, ar to atsevišķām detaļām var tikai pieņemt vai nepieņemt un tie neprasās pēc skaidrojuma, vismaz ne pēc tādiem, kā piem.,: „Kāpēc tu neesi darbā, kāpēc iela jāpāriet pie zaļās gaismas..?”

Janīnas Kursītes arhīvā esošas liecības, kas spēj palīdzēt pašiem sev un citiem, un vai katrreiz šī palīdzība ir vajadzīga

Kā jau minēju, Zilākalna Marta spēja atrast pazudušus cilvēkus un pazudušas lietas. Man šķiet, ka bieži vien cilvēki ar pazudušām lietām un citām mazāk svarīgiem notikumiem spēj paši tikt galā, bet - nē, uzreiz meklē palīdzību citur. Reiz vienai kasierei pazudusi darba seifa atslēga. Viņa izmeklējusies, bet atslēgas nav atradusi, un aizbraukusi pie Zilākalna Martas. Marta uzreiz pateikusi, kur atslēga ir. Tā ir dīvaina, telepātiska redzēšana, ko mūsdienas ir mēģinājuši pamatot ar tā sauktajiem torsionu laukiem, kurus daļa zinātnieku pieņēmuši, bet liela daļa izsmējuši kā pēc fotogrāfijām vai kartēm var redzēt, kur kaut kādas vērtīgo izrakteņu iegulas vai kas cits atrodas. Bet tas, ka ļoti ātri noslepenoja šo zinātnieku spējas un arī aprakstus, liecināja, ka tas nav gluži no gaisa izrauts.

Lai jūs justu atšķirību starp leģendu un liecību izstāstīšu piemērus:

1. Rolands Kārklīts no Rīgas 2001. gadā man vēstulē izstāstīja gadījumu ar savu māti: „1991. gadā Vecsaules pagastā viņa 86 gadus vecā māte izgājusi no mājas tuvējā mežmalā palasīt žagarus plīts iekuram un pazudusi. Lai kā meklējuši, atrast nevarējuši. Izmisuši aizbraukuši pie Martas. Zilākalna Marta paņēmusi labā rokā Kārklīša mātes fotogrāfiju, bet kreisajā dēla –Kārklīša roku un pēc kāda brītiņa teikusi: „Nemeklējiet māti mežā vai Mēmeles krasta brikšņos, bet tur, kur rudzu lauks, zālāju aizaugusi graviņa, daži ozoli krustcelē.” Marta vizualizēja tā, ka Kārklītim uzreiz tapa skaidrs, kas tā pa vietu: „Es sapratu, ka Marta runā par mācītāja muižas strautu.” Tur māte atrasta – bija mirusi no sirds triekas.”

2.Ženija Keiģelmane izstāstīja, kā Marta ar spēcīgiem vārdiem apturējusi milzīgu ugunsgrēku. To viņai izstāstījusi Marta pati. Ugunsgrēka izcēlies Zilākalna purvā, kur tuvumā bijusi Martas māja. Tobrīd Martas māte vēl bija dzīva, bet smagi slima. Ugunsgrēks tuvojies mājai. Marta izskrējusi ārā, pacēlusi rokas pret debesīm un saukusi: „Mīļais, Dieviņ, neļauj sadegt manai mātei dzīvai!” Tajā brīdī it kā pavērušies mākoņi, ugunsgrēks pats no sevis apdzisis apmēram 30 metrus no Martas mājas.

Ne tikai saistībā ar Martu, bet arī no ekspedīciju pieredzes par tautas gudrību zinātājiem, ugunsgrēka apturēšanu varēja īpašo –Uguns vārdu zinātāji, gan arī tie, kam mājās bija tā saucamā Agates maize, ko meta ugunī. Suiti stāsta ar konkrētiem piemēriem, nosaucot gadus, kad ugunij plešoties un iemetot ugunī Agates maizi, apskrienot ugunij apkārt, uguns tiek lokalizēta un apstājas. Tāda neredzama robeža veidojas.

3. Trešā liecība, ko, gaidot pie Martas uz pieņemšanu, ir no Veltas Šķēles –Madonas novads: bijusi gara rinda un Velta vērojusi, kas ieiet, kas iznāk. Velta stāsta: „Ap desmitiem ieveda lidotāju, kurš cietis katastrofā. Divas sievietes ar vilkšanu lidotāju ievilka atsevišķā istabā. Marta ar viņu strādāja individuāli apmēram 2 stundas, kā rezultātā vīrietis pats, diezgan stabili, uz savām kājām turēdamies, aizgāja uz mašīnu.” Tas nozīmē, ka šajā gadījumā Marta dziedināja 2 stundas, individuāli un ar vienu reizi pietika. Citiem tā nav viena reizes –trīs un četras. Kādu dziedina individuāli, citus kolektīvā. Tas nav tā: paskatījās un uzreiz notiek brīnums un cilvēks jūtas kā sešpadsmitgadīgs.

Tālāk Velta stāsta, kas starp gaidītājiem bijis tēvs, kura meita jau pusaudze, bet bez valodas bijusi. Marta viņu izārstējusi, jo meita runājusi un izrunājusi vārdus pareizi.

No Krievijas krievu tautības vīrietis rādījis kāju, ko Marta no gangrēnas izārstējusi. Cilvēks raudājis no laimes, jo sāpju vairs neesot. Braukt gan nācies 4 reizes.

4. Nedaudz komiska liecība, ko man izstāstīja Gunta Trezina. Viņas krustmāte kādu laiku bijusi Martas šuvēja, arī Gunta Trezina pazinusi Martu. Viņai Marta teikusi, ka ar pirmo vīru nekāda labā kopdzīve nesanāks. Ko nozīmē: nesanāks, ja tajā brīdī cilvēks patīk? Marta stāstījusi, ka vīrs būs ļoti greizsirdīgs un arī bērnu nebūs, bet lai darot kā zinot. Kad galīgi vairs negāja, Gunta atkal devās pie Zilākalna Martas. Marta teica: „Savu īsto vīru tu satiksi Dikļos, bet pirms tam viņu redzēsi sapnī.” Gunta toreiz dzīvojusi citā vietā, bet sapnis, kurā viņa redzēja nepazīstamu vīrieti, atnāca. Pagāja septiņi gadi, Gunta par pareģojumu piemirsusi. Tolaik viņa strādājusi par pārdevēju Dikļos: „Kādu dienu atveras durvis un es kā spoku ieraudzīju vīrieti, kuru redzēju sapnī. Pēc neilga laika mēs apprecējāmies.” Lūk, ko nozīmē redzēt nākotnē.

Jau minētais korespondents Jānis Motivāns savā rakstā un arī intervijas fragmentos 1989. gadā laikrakstā „Cīņa” raksta par to, ka viņš Martai jautājis par ielūkošanos nākotnē: „Saka, ka jūs variet ielūkoties nākotnē, bet vai tas ir vajadzīgs?” Marta atbildējusi, ka labāk, lai cilvēki strādā un tad jau redzēs, kas būs. Tomēr reiz Marta iežēlojusies par pāri, kuri atnākuši un stāstījuši: „Mīlestība ir liela, bet tikpat lielas ir materiālās dzīves grūtības, lai palīdzot tikt pie naudas.” Marta pateikusi loterijas laimīgo numuru. Pāris padomju laikos vinnējis milzīgu summu: 10000 rubļu, bet nauda laimi nenesa. Viņi saplēsās un izšķīrās. Pēc šī gadījuma Marta pārtraukusi šāda veida darbību. Marta teikusi: „To var darīt īpašos, kritiskos gadījumos.” Piem., ja kāds ir karā un piederīgie vēlas zināt pārnāks vai nepārnāks, lai gan svarīgi ir arī cerību saglabāt.

Ja cilvēki skrien pa niekiem, lai uzzinātu, kas, ko, kad un kāpēc, tas ne tikai no Zilākalna Martas pieredzes pūra, bet vispār no tautas tradīciju pūra, nav tas labākais, kas darāms.

5. Astoņdesmitajos gados sieviešu kompānija –kādas 15-16 sanākušas kopā, noīrējušas autobusu, lai dotos pie Zilākalna Martas. Visas bijušas skeptiski noskaņotas, it īpaši šofere: „Nu, paskatīsimies, ko tā veča tur dara?”. Iekšēji gan katra cerējusi uz palīdzību. Šofere visu ceļu par šo pasākumu smējusies.

Sievietes ilgi nav pieņemtas, lai gan citi gājuši un nākuši. Kad beidzot sievietes pieņemtas, Marta ilgi viņas ap sevi noturējusi. Arī šeit atnācējas smējušās un teikušas: „Nu, redziet, kas notiek –Marta ir aizmigusi.” Ienākusi šofere un jautājusi: „Jūs ilgi vēl? Kad tā vecene laidīs jūs mājās?” Marta nelikusies ne zinis, un turpinājusi ļauties transam atvēlētajam laikam. Pēc krietna brīža Marta pavērusi acis, pavadījusi sievietes un teikusi: „Tad, kad jūs gribēsiet, lai jums palīdz, tad arī brauciet! Tagad brauciet prom, ja variet!” Autobuss nekustējies ne no vietas. Nākuši citi palīgā stumt, nomocījušies līdz brīdim, kamēr Marta iznākusi ārā, paskatījusies un autobuss kā vēja plēsts aiznesies, bet pa ceļam vēl riepa pārsprāgusi un sievām, gribētos teikt: bābām, bijis ritenis jāmaina. Tā nebija atriebība, bet mācība, ka nekad nevar vērtēt otru, izejot no savas pasaules uztveres. Ir daudzas aizslēgtas durvis: ja smiesies par durvīm, par telpu, kas neatgādina tavu, tu smejies visdrīzāk par sevi.

Par krāsām un cilvēku vārdiem

2000. gadā Raunā notika „Trīs reiz trīs nometne”. Zinot, ka Zilākalna Marta dzīvojusi Raunā, es nodomāju apjautāt vietējos cilvēkus.

Satiku gados vecu, bet brīnumjauku māmiņu, kura gāja ar ķeģīti. Es viņu pasveicinot, prasīju, vai viņa nav satikusi Zilākalna Martu? Marta esot gan satikta, gan arī palīdzību sniegusi. Sievietei esot bijušas ļoti stipras roku locītavu sāpes, tik stipras, ka vairs nav spējusi kaut ko padarīt. Marta uzdāvinājusi viņai cimdus. Es prasīju, vai tie bijuši Martas adītie cimdi? Par to sieviete pārliecināta nebija, bet tas arī nav svarīgi. Svarīga ir krāsa – cimdi bija tumšzilā krāsā. Sieviete cimdus uzvilkusi, panēsājusi un necik ilgā sāpes mazinājušās un pēc tam arī pārgājušas. Šos cimdus es nofotografēju un, ja rūpīgāk ieskatās bildē, var redzēt, ka cimdi ir lāpīti, bet saglabāti no astoņdesmitajiem gadiem, kad Marta dzīvoja Raunā. Sieviete stāstīja: „Tagad laiks pagājis, sāpes reizēm atjaunojas, es uzvelku cimdus un atkal viss ir labi.”

Zilākalna Marta piešķīra lielu nozīmi krāsām. Krāsai tautas tradīcijā bija ļoti liela nozīme atkarībā no tā, ko vēlas panākt. Nav tā, ka kādas krāsas ir tikai labās un dziedinošās, bet citas tikai kaitējošās, slimību uzdzenošās. Svarīgi bija zināt, kas kam noder. Par vislabvēlīgāko, dziedinošāko gan Marta zināja, gan tautas tradīcijās bija un ir zaļā un zilganzaļā krāsa. Zilajai, zilganzaļajai krāsai, kā pārbaudīts praksē, ir dziedinošas īpašības karsoņu un citu slimību noņemšanā.

Kā krāsu, ar kuru nevajag pārspīlēt Marta vienmēr minēja sarkano, atskaitot gadījumus, kad ir alerģijas un tos, kad cilvēkam ir jāsaņemas, kad viņam ir jāizrāda aktivitāte, jāuzkurbulē sevi īslaicīgi nevis uz varoņdarbiem, bet uz dzīvības spēkiem.

Es uzskatīju, ka man sarkanās krāsas apģērbs nepatīk. Līdz tam, kad es nonācu Saeimā, man nekad nebija sarkans apģērbs. Pilnīgi nejauši, vienā brīdī nez kāpēc es nopirku sarkanu kostīmu. Ik pa laikam iekšēji sajūtu, ka ejot uz Saeimu, reizēm arī citur, prasās pēc sarkanā apģērba. Tās parasti ir vietas un situācijas, kad ir jācīnās „par” vai „pret” kaut ko. Ilgstoši, es pati jūtu, ka sarkanais mani nepiesaista.

Par vārdiem. Marta bieži teikusi vecākiem, kas atveduši bieži slimojošus bērnus: „Ko tu gribi, ja tāds vārds ielikts?” Tā meitenītei ielikts vārds Daiga, vadoties no 50 gadu beigās uzņemtās un populārās filmas „Šķēps un roze”, kuras varone bija Daiga. Marta teikusi: „Tas ir auksts vārds. Tam bērnam būs grūti, tam bērnam jāpalīdz.” Ja vārds neder, vai uzreiz tas jāmaina? Tas ir sarežģīti no oficiālās un sociālās puses. Kā palīgs nāk senās tradīcijas, un arī Marta tā teikusi: „Ir jāieliek otrs vārds.” Lai paliek tas, kas ir oficiāli ielikts, bet tie, kas zina un pazīst, lai lieto stipro vārdu. Tā ir sena paraža ne tikai latviešiem, bet arī citās tautās piekopta: dot cilvēkiem vairākus vārdus. Zināmais uz ārpusi, bet otrs, ko zina tikai nedaudzi: krustvecāki, vecāki un tuvākie radi, jo uzskatīja, ka, ja kāds zina vārdu, tad tas ir skauģis, nelabvēlis un viņš var ietekmēt. Slepenajam, īstajam, spēcīgajam vārdam ir jābūt tādam, ko zina pēc iespējas mazāk. Agrāk uzskatīja, ja bērns ir nemierīgs un raud, tad vārds nav pareizais un ir jāmaina pavisam. Agrāk to izdarīt bija vienkārši, jo neviens nereģistrēja oficiālās varas iestādēs. Jaunākos laikos pieliek kādu citu vārdu.

Esmu runājusi daudz ar saviem studentiem par personu vārdiem, domāju, ka drīz viņiem būs bērni un tas tikai no malas liekas, ka ir vienkārši ielikt bērnam vārdu. Vārddošanas brīdī ir simts padomnieku no radiem, draugiem un darba biedriem. Katrs mēģina uzspiest, ka tieši šis vārds ir tas labākais. Apjukušie vecāki arī vairs pēkšņi nevar vienoties. Mūsdienās ir pazudusi personu vārdos pārmantojamības tradīcija. Agrāk pēc vārdiem varēja atšķirt, vai cilvēks ir katoļu tradīcijā vai pareizticīgo krustīts. Luterāņi vairāk pieturējās pie vectēvu, vecmammu vārdiem.

Nākot Latvijas Pirmās brīvvalsts laikam, atnāca arī sajūta, ka esam brīvi, esam pasaulē kaut ko redzējuši, ka varam likt svešvārdus. Paskatoties Klāva Siliņa latviešu personu vārdu vārdnīcu, jau kopš trīsdesmitajiem gadiem var atrast tādus vārdus kā Hlorofila, Daimona, Daimonds, nez kāpēc –Vendeta... Tik traki kā padomju laikā un Padomju Savienībā, kad bērniem lika vadoņu: Ļeņina un Staļina vārdus, pie mums Latvijā nenotika, bet, es atvainojos, stulbums ienāca arī pie mums. Tā manam vīram bija darba kolēģe vārdā Agita, kura patiesībā bija Aģitācija. Lai kā šo vārdu īpašnieks slēptu, viņš ir nelaimīgs. Vārds ir pirmais pūrs, ko bērnam dod. Zināmā mērā ar Likteņdievību, Palīdzīgo garu un bērna saņēmēju palīdzību, bērns tika stūrēts noteiktā virzienā. Piemēram, lai bērns dienās ir karavadonis vai vispār vadonis, tika doti salikti vārdi: Visvaldis, Tālivaldis... Ja paskatās nesenā pagātnē un arī mūslaikos, tad, lai gan mums nemaz tik stipra vara nav, tomēr pie varas bijis gan Valdis Zatlers, gan ir Valdis Dombrovskis. Ja viņi būtu Visvalži, varbūt vēl spēcīgāk tā lieta ietu.

Īpaši pēdējos desmit, divdesmit gados mana pārliecība, skatoties ar kādiem personu vārdiem nāk jaunās paaudzes, ir tuvu ārprātam. It kā labskanīgi vārdi, bet pirmkārt tos ir ļoti grūti atcerēties, tie ir tukši, jo nav tradīcijas, kodola, piepildījuma, spēka, nav serdes iekšā tajos vārdos. Tā –ar humoru tika izveidots kalendārs, ko cilvēkiem pasmieties: Šizolde, Psihopatriks, Bezfilmārs utt. Ja tā turpināsies, tad tik tiešām nonāksim līdz pilnīgam bezfilmāram.

Es domāju, cik labi, ka mums ir Zilākalna Martas mantojums, un cik labi, ka ir cilvēki, kas šo mantojumu ir mēģinājuši glabāt, savākt, un, šķietami jau it kā zaudēts, tas tomēr uzpeld. Tajā pašā Raunā varēja būt tā, ka aizejot Zilākalna Martai uz Iecavu, atstātās mantas pazustu, tiktu izmestas. Tikpat labi šodien varam jautāt, kāpēc Martas mantas netika glabātas stikla skapī? Lai nu kā, bet šodien es saku paldies, ka mantas izdevās atrast un restaurēt.

Es sāku par Martu un tautas dziednieku tradīcijām interesēties 1999.gadā. Kopā ar LTV programmu „Klēts” uzņēmām filmu „Latvijas Zilie kalni un Zilākalna Marta” divās daļās. Mani tas ļoti ieinteresēja un tā gadu gaitā materiāli ir krājušies un ir izveidojies samērā liels Zilā kalna Martas laikabiedru liecību krājums.

Pirms pāris gadiem Raunā, mājās, kur Marta kādu laiku bija dzīvojusi, šķūnītī izdevās atrast daļu no Zilākalna Martas arhīva, kā arī saraksti: tajā laikā sūtītās pacientu vēstules gan ar pateicībām un norādi, kādās vainās palīdzēts, gan arī ar lūgumiem pēc palīdzības. Vēstules ir ne tikai no Latvijas, bet arī no citām vietām. Šķūnītī bija arī Zilākalna Martas apģērbi – slavenās kleitas. Kā jau minēju, stāstot par krāsām, Martas kleitas pārsvarā bija vienkrāsainas –zilganzaļā vai zaļā krāsā, vai arī puķainā, kur zaļā krāsa bija klāt. Reiz pie Martas pēc palīdzības vērsusies jauna meitene, kura tikko izmācījusies par šuvēju. Pieņemot meiteni, Marta prasījusi: „Tu esi šuvēja?” Meitene izbrīnījusies, jo vēl neko pa īsto pašuvusi nebija. Tad nu Marta pasūtījusi viņai kleitas, pati izvēlējusies audumu un izteikusi lūgumu, ka jābūt lielām kabatām, bet ne tāpēc kabatas domātas, lai būtu, kur naudu ielikt, lai gan ir zināms, ka naudai nedrīkst būt ciešā saskarē, kad dod no rokas rokā. Mūsdienās runā par „naudas atmazgāšanu”, folklorā bija tā, ka, ja tiek atrasta vai iegūta nauda, tiešā veidā to nedrīkst ņemt, ir jādala trīs daļās: pirmkārt, lai stāv rezervei, tātad jānoliek atpakaļ, kur atrasta, otrkārt ir jāziedo, un tikai trešo daļu tad drīkst izmantot. Naudai bija un ir maģiska ietekme. Marta to zināja, tāpēc konkrētu samaksu nekad nenosauca. Kabatām ir arī cita simboliska nozīme - aizsargājošā, tāpat kā arī izšūtām krādziņām. Pārējo Marta uzticēja šuvējai, lai šuj kā redz.

Viss bija samērā bēdīgā stāvoklī, bet restaurējams. Diezgan sarežģīto restaurācijas darbu paveica Rundāles pils speciālisti. Kad viss bija restaurēts, radās vēlme izdarīt tā, lai arī citi to visu redzētu. Tieši tajā laikā ar lūgumu nolasīt lekciju par tautas tradīcijām man lūdza Saldus kultūras centra vadītāja. Es teicu, ka nolasīšu lekciju, bet pie reizes varam rīkot arī izstādi par tautas dziedniecību. Kultūras darbinieki ļoti labprāt visu paši izdarīja – lietpratīgi noformēja, izstādīja. Tagad šī izstāde ir kļuvusi par ceļojošo izstādi un ir bijusi jau 16 vietās Latvijā. Svarīgi, ka katrā no vietām izstādes atklāšanā vai noslēgumā iznāk lasīt lekciju par tautas dziedniecības tradīcijām un parasti atnāk cilvēki, kuriem bijusi ciešāka saskare ar Zilākalna Martu. Un tad ir vai nu publiski vai individuāli stāsti. Visi 16 izstādes pārbraucieni – pārgājieni notiek bez finansējuma: nākošie atbrauc, paņem materiālus un izstāda. Kādreiz izstādēm nāk klāt otrs papildus moments. Tā Kurzemā bija „Zilākalna Marta un suiti” vai „Zilākalna Marta un kuršu ķoniņi”, Medicīnas muzejā „Zilākalna Marta un dziedniecības tradīcijas”.

Nemākulīgi ar leģendām rīkojoties, var tās padarīt par antileģendām vai arī ne no kā radīt leģendas. Zilākalna Martas gadījumā ir pārpārēm materiālu ne vienas vien leģendas radīšanai, bet var arī izveidot leģendas, kad labu gribot, pieliek no sevis nebijušas, neticamas lietas. Tas var padarīt neticamu arī ticamo, pieņemamo leģendu daļu. Nekad tā nevar saglabāt, ka ir tikai dokumentālas liecības vai tas, ko stāstījusi pati Zilākalna Marta. Izstāstot kaut ko otram, otrs jau pēc piecām minūtēm stāstīs tālāk, bet jau nedaudz ar citiem vārdiem un radīsies jaunas nianses. Tas nenozīmē, ka kāds no stāstītājiem ir samelojis. Mēs pasauli katrs redzam drusciņ savādāk, dažreiz stipri savādāk. Ir labi, ka ir saglabājušies dokumentāri materiāli par Zilākalna Martu, ir labi, ka Zilākalna Martas kapa vieta tiek sakopta. Pēc leģendām, pieskaroties priedei, kāds izjūt strāvas, cits neko neizjūt –tas ir pilnīgi normāli, jo cilvēki ir dažādi. Svarīgi ir, ka viņas piemiņa tiek saglabāta, svarīgi, ka iznāk grāmatas. Kādi kritizē, un tad es saku: „Kritizētājam vienmēr ir iespēja uzrakstīt labāk.” Tā ir labākā atbilde kritikas vietā. Protams, ir svarīgi norādīt, ja kāds ir kļūdījies, bet vēl svarīgāk ir to, ko kāds ir izdarījis, uztvert pēc iespējas pozitīvāk. Katrs darbs, kaut neliels, ko kāds no mums izdara, un it sevišķi tāda leģendāra cilvēka kā Zilākalna Martas labā –tas, ko Peipiņa kungs izdarījis, tas, ko Arvīds Plaude izdarījis, tas, ko izdarījusi Elza Skrodeles kundze Iecavā, saglabājot Zilākalna Martas mantojuma lietas, tas, kas saglabāts Raunā un vēl daudz piemērus varu nosaukt.

Katrs no mums var pielikt kaut nelielu artavu gan Zilākalna Martas mantojuma apzināšanā, gan arī neaprobežojoties tikai ar Zilākalna Martu. Katrā novadā ir bijuši izcili Tautas dziednieki, kas palīdzējuši, un es domāju, ka, ja mēs kādu apzinām, mēs uzzinām, kā tas darīts un katrs no mums var elementāras lietas iemācīties, nekļūstot uzreiz par dziednieku. Ar labu vārdu varam cits citam palīdzēt.

Latvijā esam aizgājuši šķērsām, ja skatās ko mēs internetā cits par citu, nedomājot kā mēs „metam” – brīžam tas ir asāk nekā ar dunčiem ribās - neiedziļinoties, nemēģinot izprast, nemēģinot piedot. Mēs veidojam tādu milzīgu, nepārejošu negaisa mākoni, kas sastājas virs mums pašiem. Ar labiem vārdiem, ar kaut nelielu, bet patīkamu darbu mēs daudz vairāk spējam panākt un iegūt.”

Lietderīgi bija dzirdēt Kursītes kundzes atbalstu dziedniecībai, vadoties no apstiprinājuma un pieredzes par vārda, pieskāriena un domformas spēcīgumu.

Arī man bija ko teikt sakarā ar Zilākalna Martu: „Pirms pāris gadiem, sarunājoties ar Aldi Ķeviņu neformālā gaisotnē, Aldis pastāstīja: „Martiņa man teica, ka tas, kas kopšot viņas tēva kapu Augstrozes kapos, būšot laimīgs un vesels.” Man šis stāstījums šķiet svarīgs. Pirmajās dienās es baroju savu ego ar domu, cik labi man pašai būtu, ja es to uzņemtos, bet pēc pāris domām man izdevās savu ego samazināt un domāt: „Cik labi būtu Latvijai, ja mēs pa visiem šo Martas lūgumu realizētu!””

Pasākumam noslēdzoties, visnotaļ jauki un intriģējoši bija apzināties, kā katru mēnesi semināra apmeklētāji uzzinās, tiksies, sarunāsies ar cilvēkiem, kuri līdz šim ir bijuši, strādājuši it kā citur, maldīgi liekot saprast savu atstatumu, bet būtībā tepat vien ir ar mums un labprāt piekrīt nākt ciemos, iepazīstinātu ar sevi, savu darbību un tāpat vien parunātos.

Ieva Ramane

03.05.12. Seminārs „Kurp ejam?”

Mūsu viesis - Dainis Ozoliņš

„Neticiet nevienam manam vārdam”, auditorijai ik pa brīdim atgādināja fiziķis, filosofs un pedagogs Dainis Ozoliņš, līdz ar to izsaucot rezonansi, un tajā pašā laikā maigi ievedot pārdomās katru individuāli.

Aicinot uz semināru, Daiņa darbība bez jau minētā, tika afišēta: „Lektors Sokrāta Tautasskolā un Rietumu Ezoterijas skolā, daudzo publikāciju autorsLR populāros žurnālos par zemes enerģētiku, antroposofiju, parapsiholoģiju. Vada sakrālos ceļojumus pa Latvijas un citu zemju enerģētiskajām vietām, ir vadījis augstāko grūtību ūdenstūrisma pārgājienus pa Sibīrijas kalnu upēm. Viņš ir nopietni nodarbojies ar folkloru, vadījis folkloras kopu, pētījis dievturu un folkloristu pasaules uzskatus.”

Dainis stāsta, ka šodien pats tā īsti nezinot, kas esot, jo viss pieteikumā minētais palicis pagātnē, kuras vispār neesot, tāpat kā nav nākotnes, jo esot tikai šis mirklis. Kaut kur sevi tomēr „jānovieto” un Dainis sevi šobrīd uztver kā Lektoru. Kur palikušas visas gudrās mācības, atziņas, pārliecības, ja vadošo vietu ieņēmis jautājums „Kurp ejam?”?

Dainis uzdod šo jautājumu atnācējiem, iestājas klusums, kuru pārtrauc Oskara Peipiņa teiktais: „Nekur neejam. Tepat vien esam.” Zālē smiekli. „Skaidrs!Piekrītu! Līdz ar to seminārs beidzies, viss ir pateikts un varam iet mājās”, it kā nopietni saka Dainis. Zālē atkal atskan smiekli, endorfīnu(hormoni, kas samazina sāpes, noņem stresu, pastiprina imūnsistēmu un samazina novecošanas procesus. Endorfīni ir neirotransmiteru grupa, kas smadzenēs sasaistās ar opiātu receptoriem, lai dabiskā veidā atvieglotu sāpes. Tie rada labsajūtu un eiforiju, un tiem irnomierinošs efekts. - I.R)deva saņemta un Lektors izsaka domas par attiecīgo tēmu:

„Es neesmu vairs ne fiziķis, ne pedagogs, ne filosofs, kā daudzi mani apsaukā. Tā ir pagātne un tā ir aizgājusi. Tās „birkas”, protams, ir manī atstājušas nospiedumus, tāpat kā jūsos pagātne ir kaut ko atstājusi. Ja mēs domājam par nākotni, tad patiesībā tās ir atmiņas par nākotni, jo eksistē tikai šis brīdis: pagātne ir tikpat nereāla, kā nākotne. Ja man jāsaka par sevi, tad es nezinu, kas es šajā brīdī esmu. Es sev piekaru „birku” – Lektors, bet dzīvē ir gadījies staigāt ar dažādām „birkām”. Kurp mēs ejam? Kurp Es eju? Mēs ejam uz Mīlestību, bet tūlīt liela daļa teiks: „Vai tas var būt?” Cilvēks netic, ja viņam saka: „Es tevi mīlu”, uzdodot pretjautājumu: „Vai tiešām?”, bet apvainojas un neprasa: „Vai tas var būt?”, ja kāds viņu nosauc par draņķi. Tas pats notiek, ja kāds piesaka rītdienas katastrofu – visi notic, bet, ja saka, ka rītdiena būs labāka par vakardienu, tad atkal netic. Kas īsti cilvēkā ir iekšā?”

Dainis uzdod auditorijai jautājumu: „Kas jūs esat?” Pirmā atbilde ir: „Es nezinu.” Tikai paskaidrojot, ko viņš ar šo jautājumu domājis, tiek nosaukti vārdi, profesijas utt. Nākošais Daiņa jautājums ir: „Kas jūs pamudināja nākt uz semināru ar tik dīvainu nosaukumu?” Viena no atbildēm skan, ka cilvēks juties slikti, vēlas saprast, kas viņš ir un, kas ar viņu notiek, kas darāms, lai justos labi. „Un jūs domājiet, ka šeit atradīsiet atbildi uz šo jautājumu? Atbilde ir vienkārša: „Dzīvojiet!”” Kā nākošais iemesls par nākšanu uz semināru, ir adresēts Dainim personīgi: „Mani sasniedza ziņa, ka Dainis Ozoliņš ir iegrimis pārdomās un nonācis pie secinājuma, ka cilvēka brīvā griba ir stipri ierobežota. Mani tas ieinteresēja un es atnācu.”

Dainis: „Lai atbildētu uz jautājumu: „Kurp es eju?”, jāpievēršas jautājumam – „No kurienes es nāku?”. Tāpēc mazliet ir jāpastāsta par sevi: es uzaugu meža vidū. Tēvs bija mežsargs un es domāju, ka arī būšu mežsargs. Par to biju pilnīgi pārliecināts. Jau mācoties pamatskolas astotajā klasē, es biju apguvis visu, ko tolaik mežsargi darīja: kopšanas ciršu iestigošanu, koku novērtēšanu, darba norīkojumu rakstīšanu un darbu vadīšanu, parauglaukumu sagatavošanu, koku sēšanu un stādīšanu, bet šodien es esmu šeit - lektors, un par mežsargu savā dzīvē esmu strādājis tikai pusgadu. Vai tā bija mana Brīvā griba? Līdz šim biju pārliecināts, ka tā bija mana brīvā griba. Nesen gudrā grāmatā izlasīju, ka ar zinātnisko metodiku ir pierādīts, ka cilvēkam brīvās gribas nav. Tas mani samulsināja. Loģiski radās jautājums, kas mūs vada, ja tie neesam mēs paši. Vai tā ir mūsu zemapziņa, vai varbūt kāda ārēja ietekme?

Gatavojoties šai lekcijai, es domāju par savu dzīvi. Katrā manā dzīves brīdī ir bijis jautājums: „Kurp es eju?” Sešu gadu vecumā jau lasīju grāmatas, rakstīju, rēķināju un mācēju citus „niekus”, un tad... mani pēkšņi aizveda uz skolu. Tur priekšā sēž kaut kāda veca kundze un mani trenkā: sāk man „muļķības” mācīt – strīpiņas vilkt, dzejolīšus skaitīt, burtus pa vienam rakstīt. Es nesapratu, kāda tam visam jēga un priekš kam tas viss vajadzīgs. Tā es visas skolotāju nesaprotamās prasības izpildīju pavirši, tāpēc skolā mani turēja par atpalikušo, un, ja skolotāji nepazītu manus vecākus, tad droši vien uz palīgskolu aizsūtītu. Neskatoties uz to, ka es pratu rēķināt, pratu rakstīt, zināju ģeogrāfiju, lasīju daudz grāmatas, līdz ceturtajai klasei skaitījos sliktākais skolnieks. Pēc tam es nejauši atklāju, ko tiem skolotājiem no manis vajag: viņiem vajadzēja tās „muļķības”, kas ierakstītas attiecīgā priekšmeta mācību grāmatā. Tas man bija atklājums, jo domāju, ka grāmata ir tāds palīglīdzeklis skolniekam, ka nozīmīgāks ir skolotāja stāstījums. Pēc tam katru gadu augustā, jaunā mācību gada grāmatas saņemot, es tās rūpīgi izlasīju, tur nekā nesaprotama nebija. Sākot no ceturtās klases, es stundās nekaunīgi nodarbojos ar sev interesantu grāmatu lasīšanu. Tad, kad skolotāji man „piesējās”, es zināju atbildi uz viņu jautājumiem, esmu pat jauno stundu skolotājas vietā klases biedriem vadījis. Dažreiz „pūtu miglu acīs”, teicu, ka es kā Ļeņins varu lasīt un reizē klausīties, kas notiek stundā. Ar laiku skolotāji man lika mieru, es viņus centos netraucēt, un kaut kā tiku cauri ar pieņemamām atzīmēm, tā kā stundās skolotājus ignorēju, viņi man teicamas atzīmes nelika. Skola bija vislielākā manas dzīves trauma – es jutos, kā ieslodzīts cietumā.

Tolaik es domāju: „Nemūžam nebūšu skolotājs! Nekad, nekad, nekad!” Pēc tam mācījos meža tehnikumā, tomēr no turienes aizgāju, tad mācības vidusskolā. Vidusskolā nebija nekā interesanta, tāpēc nodarbojos ar klases biedru pavešanu uz dzeršanām, nācu uz skolu katru otro vai trešo dienu, bet tas netraucēja gala eksāmenus nokārtot teicami un iestāties fizmatos. Tajā pašā laikā vidusskola man bija nopietnu pārdomu laiks – dzīves jēgas apjaušana. Man bija pavisam citi jautājumi svarīgi, nevis skolas programma. No tā laika oficiālo izglītību es uztveru kā visļaunāko, ko cilvēce ir izdomājusi. Absolvēju „fiziķus”, man piedāvāja darbu zinātniskā institūtā, bet dzīvē iegrozījās tā, ka dēļ dzīvojamās platības nācās iet strādāt par skolotāju. Jau pedagoģijas praksē man profesors Galviņš teica: „Tu būsi ļoti labs skolotājs.” Tā dīvainā dzīve mani noveda līdz skolotāja darbam. Joprojām nesaprotu – vai tā bija mana brīvā izvēle. Vispārizglītojošajā skolā fizika ir vienkārša, gada vielu var iemācīt pāris nedēļās un pārējo laiku izmantoju, lai stāstītu skolniekiem par dzīvi. Daļa no maniem skolniekiem ir kļuvuši par fiziķiem, citi guva labus panākumus olimpiādēs. Es biju „dulls” skolotājs, es centos mācīt dzīvi, nevis mācību priekšmetu, mani ne vienmēr saprata skolnieki un kolēģi, tomēr skolā esmu strādājis ar pārtraukumiem vismaz 25 gadus.

Kurp es eju, kur es esmu gājis? Šis jautājums man joprojām paliek atklāts. Vidusskolā es uzrakstīju sacerējumu, ka vajag apvienot Ļeņina darbus ar Bībeli, jo tur ir līdzīgas idejas: komunisms un kristietība ir viens un tas pats. Par to, toreiz nesapratu kāpēc, mani gribēja izmest no skolas. Vidusskolas laikā pie manis nonāca E. Baloža grāmata „Kosmosofija”. K.Ulmanis esot licis šīs grāmatas metienu iznīcināt, bet tomēr viens no grāmatas eksemplāriem nonāca manās rokās –no kurienes, to es nezinu. Tagad ir iznācis jauns izdevums. Laba grāmata – izlasiet un ieklausāties tajā teiktajā. Vidusskolas gados sāku lasīt R. Rudzīti, kaut ko no N. Rēriha.

Padomju laiks bija lielisks laiks. „Samizdatā” varēja dabūt ļoti labas grāmatas un bija cilvēkiem saglabājušās labas grāmatas no brīvvalsts laikiem. Bet kā ir tagad? Aizejiet uz Rēriha grāmatnīcu, paskatieties: tur ir vienas sēnalas, nav ko nopirkt! Krievu valodā varbūt var arī kaut ko atrast, bet latviski 99% varētu iemest miskastē. Sliktas lietas jau tajās nav rakstītas, bet tā ir „braukšana pa virsu”, „peldēšana seklos ūdeņos” un mūžīga atkārtošanās.

Septiņdesmito gadu vidū draugs mani aicināja līdz uz Tartu – esot nomiris radinieks, kuram pilns malkas šķūnītis ar labām grāmatām. Aizbraucu. Skatos–man nezināmi autori: J.Blavatska, R.Šteiners, A.Bezante... Piekrāmēju pilnu mugursomu, cik varēju panest un vēlāk ar prieku lasīju. Vai tā bija mana izvēle, mana brīvā griba?

Dainis Ozoliņš par astroloģiju

Septiņdesmito gadu vidū uz ielas satiku savu astroloģijas skolotāju V.Straupi un sāku mācīties astroloģiju. Vēlāk sapratu, ka astroloģija ir daļai cilvēku kaitīga. Pati par sevi astroloģija ir brīnišķīga, bet kaitniecība ir tajā, kā cilvēki to uztver. Piem., cilvēks grib zināt, kurp lai dodas. Aiziet pie astrologa un meklē risinājumu. Astrologs saka - zvaigznes rāda viņa dzīves beigas ...rīt no rīta, Taro kārtis arī rāda to pašu, arī gaišreģe saka to pašu: „Tev rīt no rīta jāmirst!” Ko dara cilvēks? Ņem un nomirst. Taču visi pareģojumi ir domāti, lai cilvēks sevī kaut ko mainītu. No 10000 cilvēkiem diez vai viens to saprot. Astoņdesmitajos gados puse no dienas aizgāja, lai cilvēkam sarēķinātu horoskopu, izveidotu tabulas, nebija jau datoru, tikai astoņdesmito gadu beigās sāku lietot programmējamu kalkulatoru. Sagatavoju cilvēkam astroloģisko prognozi un viņš pēcāk man saka: „Notika tieši tā, kā tu teici”, bet es viņam to visu teicu, lai tā nenotiktu. Tāpēc es astroloģiju uzskatu par kaitīgu. Ir ārkārtīgi maz cilvēku, kuri saklausa, kas būtu jādara, lai izmainītu savu dzīvi.

Pirms pāris mēnešiem man zvana draudzene un saka: „Meita aizgāja pie astrologa un viņai sastāstīja, ka ar vīriešiem viņai neveiksies. Viņa tagad galīgā izmisumā. Lūdzu, paskaties, palīdzi.” Es centos izvairīties, jo ar astroloģiskām prognozēm vairs nenodarbojos, bet beigās viņa mani pierunāja. Es paskatījos un tā arī bija, bet es meitenei saku: „Tu vari darīt šito un šito, lai tas tā nebūtu. Izstāstīju visādus variantus.” Pēc pāris dienām mamma zvana atkal, lai pateiktu, ka meitai ir pavisam slikti un es esot pateicis to pašu, ko iepriekšējie teikuši. „Nu, bet klausies, es taču viņai stāstīju, kas darāms.” Izrādās, meita manos ieteikumos nav ieklausījusies un neko nav dzirdējusi. Priekš kam tad ir astroloģija? Kāpēc jāiet pie astrologa? Lai gūtu apstiprinājumu, ka esi muļķis, ka nesaproti, kas būtu jāmācās? Kurp tad mēs ejam?

Dainis Ozoliņš soļo tālāk

Kad darbs skolā apriebās, gandrīz desmit gadus strādāju zinātnisko darbu Latvijas universitātē, bet no turienes mani palūdza aiziet, jo ar savu nepareizo domāšanu es bojājot jaunatni. Atkal atgriezos skolā, jo fizikas skolotāji bija ļoti vajadzīgi, tad kādu laiku mācījos filosofiju, pēc tam strādāju valsts iestādē ar juridiskiem jautājumiem. Tagad esmu pensionārs.

Kāpēc mans dzīves ceļš ir bijis tāds? To es pats nezinu, un, ja man auditorijai jāsaka, kas es esmu šodien, es saku, ka esmu cilvēks un lektors, un nekur neeju, bet cenšos izzināt pats sevi.

Gribu klausītājiem norādīt, ka lekciju klausīšanās zināmā mērā ir slimība, no kuras jāārstējas – tā ir tāda „kaifa” ķeršana, lai no jaunas informācijas un paradoksāliem lektora stāstiem, sev nedaudz pakutinātu nervus. Klausītāji cenšas savu atbildību novelt uz lektoru, kurš pateiks, kurp vajadzētu iet. Klausītāji paši negrib izlemt. Būtu jāsaprot, ka katrs pats sev ir labākais skolotājs un neviens neko nevar iemācīt - var tikai iemācīties. Skolotājs var mudināt, maldināt, miglu pūst, aicināt. Arī Platons saka - neko nevar iemācīties, var tikai atcerēties.

Tā kā seminārs saucas „Kurp ejam?”, es atļāvos pastāstīt, kur es esmu gājis. Katru reizi, kad manā dzīvē izvēle notika, es varu diezgan pārliecinoši teikt, ka tā nebija mana brīvā griba.

Brīvā griba

Šodien es domāju, ka brīvās gribas gandrīz nav. Bija apstākļu sakritība, kuru dēļ man vajadzēja noiet savu līdzšinējo dzīves ceļu, satikt tos, ko satiku, darīt to, ko darīju. Nekas nenotiek tāpat. Bet, kur paliek cilvēka brīvā griba? Pat pieņemot, ka brīvā griba pastāv, ir labs jautājums, kādas ir brīvās gribas robežas? Atbildes laikam nav. Varbūt vienīgi tie, kuri sasnieguši apgaismību, spēj brīvo gribu realizēt, lai gan pat Kristus to nespēja, kad kalnā lūdza Tēvu: „Noņem man, lūdzu, šo biķeri!”

Tas, kas mūs vada, ir Dievs vien zina kas! Varbūt tas ir liktenis, karma vai kaut kas cits, kas liek mums pieņemt lēmumu. Mums tikai nosacīti liekas, ka esam paši pieņēmuši attiecīgo lēmumu. Visdrīzāk mēs stāvam uz vietas, kamēr mūs kaut kur aizved. Mums, kā Alisei aizspogulijā, visu laiku ir jāskrien, lai paliktu uz vietas. Zivis arī upē peld pret upes straumi, lai paliktu uz vietas.

Par patiesībām

Viena patiesība saka - viss, kas notiek šajā brīdī, ir brīnišķīgi un mums ļoti vajadzīgi. Katrs mirklis ir brīnišķīgs. Nākotne pārvēršas par tagadni, pēc tam par pagātni. Pat visnepatīkamākie dzīves mirkļi ir brīnišķīgi, jo tie ir devuši mums mācību un tie ir palikuši pagātnē.

Skatoties no otras puses uz apkārt esošo dzīvi, redzam bezgalīgi daudz visādas bezjēdzības un nelaimes. Arī savā dzīvē varam atrast visādas nelaimes un neveiksmes: kaut kas nav īsti labi, kaut kas būtu jāuzlabo mūsu dzīvē.

Kurš no šiem apgalvojumiem ir pareizs? Vai tas, ka katrs mirklis ir brīnišķīgs, vai tas, ka šī pasaule ir mēslu bedre? Katrai patiesībai ir pretī otra patiesība – pretēja. To labi var saprast tad, ja paceļas augstākā līmenī un paskatās no cita skatu punkta. Tikai tad sapratīsim, ka viss notiek tieši tā, kā tam būtu jānotiek, lai es varētu mācīties.

Cilvēkam ir tendence analizēt pasauli. Tas nozīmē sadalīt to daļās, jo cilvēks nespēj apskatīties uz visu uzreiz. Viņš nespēj skatīties tā: „O, šis mirklis ir brīnišķīgs”, un tajā pašā laikā paskatīties, cik daudz nejēdzības notiek šajā mirklī pasaulē! Ir jāspēj pacelties augstāk un paskatīties, ka tas viss ir kopā. Arī mēslu bedrē aug puķītes. Pasaulē ir pietiekoši daudz paradoksu.

Mēs varam iet pretī visam vai jebkurā citā virzienā, vai stāvēt uz vietas, bet visa sistēmas virzība, kurā mēs esam ielikti, tik un tā virzās neatkarīgi no mums pēc savām likumībām.

Vismaz tās filosofiskās sistēmas, kuras es esmu „apgrābstījis”, visas saka, ka visi notikumi virzās pasaules progresa virzienā. Lai gan jāņem vērā, ka jebkas, kas ir radīts šajā pasaulē, tas arī iznīkst. Pastāvēs tikai tas, kas pārveidojas. Varbūt tā notiek arī ar cilvēku? Cilvēks tālāk tā dzīvot vairs nespēj un meklē risinājumu, tātad pārveidojas. Labs salīdzinājums ir ugunskurs: iekurina ugunskuru, sākumā tas lēni deg, tad iedegās ārkārtīgi spēcīgi un pamazām nodziest. Ja ir vēlme kaut ko sasniegt un tikt tālāk, - kaut kas ir jāizmaina šajā procesā: ugunskuram jāpiemet malka...

Ja mēs sakām, ka mēs ejam uz garīgumu, tad līdz šim man neviens nav pateicis, kas ir garīgums. Mēs visi it kā saprotam, kas tas ir, bet pamēģiniet to nodefinēt. Izrādās, ka pašas par sevi saprotamas parādības ir ļoti grūti definēt. Man vienmēr ir gribējies saprast vienkāršo lietu definīcijas. Piemēram, definēt, kas ir aiz zilajām debesīm?

Dainis par fiziku

Fiziku uzskata par precīzu zinātni. Tomēr fizikas teorijas un uzskati par lietu dabu strauji mainās. Iepriekšējie uzskati tiek atmesti un to vietā nāk jauni. Tad, kā lai mēs noticam, ka pašreizējie uzskati ir pareizi. Allaž esmu pūlējies saprast, kas slēpjas zem definīcijām. Visvienkāršākās lietas ir vissarežģītākās. Piemēram, tiek uzskatīts, ka gravitācijas likums darbojas visā Visumā, bet šodien ir norādes, ka tas visā Visumā nedarbojas. Tajā pašā laikā neviens nezina, kāpēc gravitācija darbojas. Labi, gravitācijas konstanti var noteikt, tas sadzīvē ir it kā derīgi, bet kas notiek elementārdaļiņu līmenī un kas notiek uz Visuma robežas? Vai arī: kas ir elektroni? Neviens tos nav redzējis. Elektriskā strāva, visa mūsdienu elektronika darbojas, balstoties uz elektronu kustību, bet kas tas elektrons ir, kādi ir elektrona izmēri, kāds izskatās elektrons, nav ne mazākā priekšstata. Briesmīgi, vai ne? Šādus piemērus fizikā es varu stāstīt daudz. Saviem studentiem ne katrreiz es ko tādu varēju pateikt, lai gan šo to viņiem stāstīju.

Kāpēc cilvēki dzīvo pasaulē

Šo jautājumu Dainis uzdod semināra dalībniekiem. Iestājās pamatīgs klusums un Dainis uzrunāja vienu no atnācējiem.

Atbilde: „Lai kaut ko atrastu.”

Dainis: „Tātad visu mūžu kaut ko meklējam... Meklētāji...”

Cita atbilde: „Lai piekļūtu sākotnei.” Dainim patīk šis redzējums, bet par šo tēmu lektoram ir savs sakāmais:

„Es vienmēr savās lekcijās saku, ka cilvēks dzīvo, lai ēstu. Visas darbības, ko cilvēks dara, ir veltītas dzīvības uzturēšanai. Kādēļ cilvēks strādā? Lai nopelnītu ēšanai. BET, reiz viens meitēns, kurš vēl pa galda apakšu staigā, apstrīdēja mani, sakot: „Nē, Daini, cilvēks dzīvo, lai mīlētu.”Es samulsu. Ko es varēju atbildēt? Vienīgi piekrist.

Otra lieta, ko es saku ir: „Kurp mēs ejam? Cilvēks dzīvo, lai nomirtu. Ejam, lai nomirtu. Viss.” Mūsu sabiedrībā runāt par nāvi ir tabu. Senajā kultūrās Mirušo grāmatās aprakstīja, kā cilvēkiem jānomirst, un nāvei cilvēki bija gatavi. „Mirstamajam kreklam kabatu nav”, ko tad mēs paņemsim līdz uz „to” pasauli. Jebkurā brīdī varam būt aicināti aiziet, to brīdi nezinām. Nupat mans brāļa dēls atstāja šo pasauli. Divdesmit septiņos gados. Aizgāja skriet Saulkrastos pa kāpām, nokrita un beigts. Jauns, stiprs čalis. Es biju galīgi satriekts, lai gan tīri filosofiski spēju to uztvert, bet, kad tas skar tieši mani...Viņam vēl visa dzīve bija priekšā, labs darbs, mīļotā meitene, māja, mašīna un pēkšņi vairs nav nekā... vai tās bija vērtības? Jā? Nē? Tad, kas šajā pasaulē ir tas, kas ir vērtība? Kurp mēs ejam? Skaidrs, – lai nomirtu. Par to mēs nedomājam, mēs domājam par to, lai iegūtu materiālas vērtības. Nedaudz vulgāri skan, bet mēs domājam par materiālo: vajag to un to un vēl visu kaut ko. Tātad, vēl viena atbilde uz jautājumu: „Kurp mēs ejam?” ir: „Es, kā indivīds eju, lai nomirtu.” Būtu jāiemācās dzīves laikā saprast to, ka esam mirstīgi, nevis mūžīgi. Kas būs tas, ko mēs paņemsim līdzi uz to pasauli? Kas ir tā vērtība? Gudrās grāmatās it kā ir par to rakstīts, bet būtībā mēs to nezinām. Emocijas? Varbūt. Bet, vai tā ir patiesība? Varbūt katram tas ir pavisam kas cits. Tas ir tāpat kā seši aklie aptausta ziloni. Viens saka: „Tā ir siena”, otrs: „Tā ir kolonna”, nākošie: „Truba, lapa, slota...”, un...viņi savā starpā sakāvās. Katrs ziloni uztvēra savādāk un katram bija daļa no patiesības. Nevar ticēt savai taustei, ja neredz visu skatu. Bez tam katrs vienu un to pašu redzēto interpretē pa savam, bet tas nenozīmē, ka tā ir derīga visiem. Tādējādi klausīties no citiem, ko katrs ir redzējis tajā pasaulē, ir ļoti bīstami. Ir jautājums: „To, ko kāds tur ir „sajutis” vai arī es sajutīšu to pašu?”.

Smags ir jautājums: „Kurp mēs visi ejam?” Būtu jāiemācās katram pašam sajust, kurp Tu ej, bet tas nav viegli. Es nezinu Oskara Peipiņa skolas programmu, bet varbūt tieši to šajā skolā arī māca un tas būtu ārkārtīgi svarīgi. Varbūt tas ir vienīgais, kas cilvēkiem būtu jāiemācās. Man nav atbildes uz to, kas tieši būtu jāmācās, jo tiešas atbildes nav nevienā grāmatā: ne indiešu, ne ēģiptiešu, arī ne latviešu. Katrs lasa pats un paņem sev saprotamo. Es zinu, ko pieņemu es, tāpēc reti saku „Mēs”. Ja paskatās uz „mēs”, tātad, kur iet visi kopā, bet visi kopā iet kaut kur citur, nekā, kur eju es. Ņemot no fizikas, - metālā atsevišķi elektroni iet kur grib, bet tiklīdz jāvada elektrība, elektroni nedaudz pārvietojas pretēji strāvas virzienam un rada spēcīgu darbību.

„Mēs” – tā, droši vien, ir ģimene, tuvākie cilvēki, un mēs domājam un darām visu, lai saglabātu savu dzimtu, nāciju, nosargātu savus tuvākos cilvēkus. Tas ir cits jautājums, kā rīkojamies mēs, nevis rīkojos es. Katra nācija, tauta, minoritāte domā par saglabāšanos, tā nedzīvo, lai nomirtu – dzimtai, tautai, pasaulei ir jādzīvo. Šo jautājumu dotajā momentā es apskatu tikai no fiziskā plāna. Ja pieņemam nemirstības jēdzienu, inkarnāciju, kristietībā – augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu, var iet savādāk, bet vienalga ir jāsaprot, ka šajā dzīvē mēs neesam mūžīgi.”

Hokejs, futbols, Dziesmu svētki...

Kurp mēs ejam? Uz emocionāliem pasākumiem – uz hokeju, futbolu, dziesmu svētkiem, kino, teātri. Tomēr šo izpriecu svētku būtība nav nemaz tik skaista, kā esam to paraduši uztvert. Kas Dziesmu svētkos notiek? Viens priekšā diriģē un viss koris pakļaujas diriģenta rokai. Skaisti, emocionāli, vai ne? Bet, koristi tiek dresēti rokas mājiena pakļāvībai un parasti ir perfekti izdresēti. Tātad – lieliska pakļāvības dresēšanas metode un koristi vēl ar prieku tam pakļaujas. Lielākā daļa cilvēku domā, ka Dziesmu svētki ir kaut kas brīnišķīgs. Es nesaku, ka slikti skan un, ka tur ir slikta atmosfēra. Tur ir patīkami uzturēties. Es runāju par zemtekstu „Kurp mēs ejam?” Vai kādam latvietim var iestāstīt, ka Dziesmu svētki ir slikti? Un tomēr - tā ir vācu, nevis latviešu tradīcija. Šī tradīcija – koru dziedāšana joprojām ir Bavārijā. Latviešiem koru dziedāšana, kad apdarinātu tautas dziesmu, nebija raksturīga. Tā ir vācu dziedāšanas maniere, zināmā mērā uzspiesta vācu ideoloģija un domāšanas veids. Vai tas ir labi vai slikti, es neteikšu neko. Tā kā vācieši pakļaujas kārtībai un viņi tiešām pakļaujas, tad Dziesmu svētki arī ir vieni no pakļautības ieviešanas metodēm. Arī dziesmu klausītājs neapzināti saņem paklausības komandu, - viņš dzied līdzi. Es nesaku, ka Dziesmu svētki no emocionālā viedokļa ir slikti, bet, ja mēs runājam par to, kurp mēs ejam, tad redzējums ir cits. Padomju laikā Dziesmu svētki nebija aizliegti. Kāpēc? Šī paša iemesla dēļ: jebkurai varai tauta ir jātur paklausībā. Nu, drusku palaida no ķēdes, ļāva svētku beigās nodziedāt „Pūt, vējiņi”...Līdzīgi ir ar hokeju un citiem masu pasākumiem.

Par spēju prognozēt

No pagātnes vajagot mācīties. Cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kurš klūp pār vienu akmeni vairākas reizes. No savas pagātnes mēs reti mācāmies, jo katrs par sevi esam ļoti gudri. To es saku no savas pieredzes un no tā, ko es redzu apkārt. Runā, ka pats sev esot labākais skolotājs. Tomēr, kāds mūs māca, kāds mums liek mācīties, ja ar kaut ko netiekam galā, - uzsūta slimības, bailes, dusmas, šaubas, visādas nelaimes, ienaidniekus. Būtu jāsaprot, ka šīs nelaimes ir mūsu skolotāji. Tieši tās mums māca ārkārtīgi svarīgas lietas.
Un tieši mūsu ienaidnieki ir mūsu vislabākie skolotāji, jo viņi parāda mums mūsu trūkumus, kas mums ir jāmaina. To saprast nav viegli, kur nu vēl pielietot praksē.”

Šajā brīdi man – raksta autorei ir jautājums: „Ko darīt tad, ja ienaidnieku vairs nav?”

Dainis: „Ja indivīds ir sevi harmonizējis ar Visumu, ka spēj piedot visiem, kas pret viņu slikti izturas, viņš ir pacēlies augstākā apziņas līmenī un dzīvo saskaņā ar Visuma likumiem.

Runājot par notikumiem Latvijas teritorijā, „kurp mēs ejam”, būtu nedaudz jāieskatās pagātnē: baltvāciešu pieredze un viņu maldīgās nākotnes prognozes pirms gadsimta, barikāžu laika cerības, Dziesmu svētki, hokejs... Hokejs ir „skaists” piemērs: kurā brīdī cilvēkam ir brīvā griba? Tad, kad viņš aiziet uz arēnu skatīties? Diez vai. Tajā brīdī, kad iemet savējie golu un viņš bļauj vai tad, kad viņš pēc tam aiziet krogā piedzerties tāpēc, ka „mūsējie” ir zaudējuši vai iet izkauties ar pretinieka faniem? Vai tā ir brīvā griba? Man ir lielas šaubas, drīzāk esmu pārliecināts, ka viņus kāds vada un viņi ir pilnīgi hokeja idejas varā. Arī tie, kas sēž pie televizoriem: viņi dara to, ko liek darīt TV ekrānā notiekošais.

Tas pats attiecas uz baltvāciešiem. Kurā brīdī bija brīvā griba? Tad, kad viņi ieradās Latvijas teritorijā un uzcēla muižas, vai tad, kad viņi aizbrauca uz savu fāterlandi, vai tas, ka viņu faktiski vairs nav?

Hokeja fanam varat pajautāt, vai viņš varētu pats pēc savas brīvas gribas tā viegli paiet nost no spēles skatīšanās un neskatīties, brīdi, kad ir neizšķirts rezultāts un palikušas vēl 10 minūtes? Izslēgt TV un par to neinteresēties. Vai arī pajautājiet vācietim, kuram bija jābrauc uz fāterlandi, kur ir viņa brīvā griba? Varētu domāt, ka ne tikai valsts mērogā, bet arī pasaules mērogā caur presi, ar pērkamiem zinātniekiem, garīgiem līderiem, caur TV ekrānā rādītām autoritātēm cilvēka ikdienas apziņa tiek iespaidota tā, ka viņi pat vienkāršus un acīmredzamus notikumus un sakarības vairs nespēj saprast. Piemēram, hokeja faniem hokeja spēles noskatīšanās ir vislielākā vērtība un tās laikā nekā cita nav, arī viņu nav, jo tiek atslēgts veselais saprāts.

Es kādreiz domāju, ka es nepakļaujos reklāmai: TV gandrīz neskatos, reklāmas ignorēju, uzskatot tās par melīgām un cenšos maksimāli no tām izvairīties, Bet...Vairāk kā pirms desmit gadiem Operas remonta laikā uz celtņa strēles bija reklāma – kādas firmas logo. Pēc dažiem gadiem ar sievu gājām pirkt veļas mašīnu. Mūsu prasībām atbilda divas – viena labāka, otra nedaudz sliktāka. Man nesaprotamu iemeslu dēļ es pārliecināti izvēlējos nedaudz sliktāko. Tikai pēc tam es apjautu, ka manu izvēli ietekmēja šīs firmas logo, kuru ikdienā, ejot uz darbu, katru rītu biju redzējis. Vai šie piemēri par jautājumu „Kurp mēs ejam?” apstiprina, kā arī apšauba brīvās gribas esamību?

Kas ir garīgā attīstība

Cilvēki daudz par garīgumu runā, dažās skolās māca, grāmatās raksta... Kas tad ir garīgā attīstība?

Auditorijā esošie dod dažādas atbildes: nepārtraukta mācīšanās, tikšanās ar Skolotājiem, grāmatu lasīšana utt., lai virzītos uz Augšu, tuvāk Radītājam. Arī man ir ko teikt: „Es stundām varu baudīt Klusumu, būt vienpatībā un harmonijā ar sevi, bet vislabāk man patīk sēdēt ūdens tuvumā un skatīties, kā tas plūst, un... runā, sniedzot atbildes uz visiem jautājumiem.” Mana atbilde Dainim patīk un es ar sevi šajā brīdī esmu ļoti lepna.

Dainis: iesākumā cilvēks lasa, mācās, iet pie garīgajiem Skolotājiem, bet diez vai harmoniju ar sevi tā izdodas atrast. Jā, ceļu parādīt viss iepriekš minētais var. Palasiet H.Hesi! Arī viņa Sidharta sēdēja pie upes un saprata, ka upe dod atbildes uz visiem jautājumiem. No sirds iesaku izlasīt H.Heses „Sidhartu”.

Dainis par vispārizglītojošajām skolām

Diplomi un citi „papīri” neko nenosaka, tos šodien var sadrukāt vai nopirkt, samaksājot mācību maksu augstskolā. Tie nenorāda uz garīgo attīstību. Arī zināšanas nenosaka garīgumu. Priekš kam tad ir vispārizglītojošā skola mūsdienās? Tā ir vieta, kur ieslodzīt „bandītus” – nepaklausīgo jaunatni, lai „cietuma uzraugs” – skolotājs viņus pieskatītu divpadsmit gadus un viņi neietu ielās laupīt. Labi, es mazliet pārspīlēju. To, ko skolās māca gada laikā, vadoties no personiskās pieredzes, var iemācīties dažu nedēļu laikā. Skolas uzdevums nav iedot izglītojamiem zināšanas. Skolas uzdevums ir viņus pieskatīt, lai viņi neklaiņotu apkārt, jo nav jau kur citur viņus likt.

Agrāk cilvēki dzīvoja nosacīti patriarhālā sabiedrībā – ģimenē, kurā notika informācijas mantošana. Bērni un jaunieši ļoti lielu daļu iemācījās ģimenē. Šodien ģimenē nav ko iemācīties, viss ir noniecināts. Šodien ģimenē nevar iemācīt braukt ar traktoru vai zirgu iejūgt, govi slaukt. Šodien visi māk „taustiņus klabināt”.

Zināšanas (Dainis un H.Hese)

Ar zināšanām ir tāpat. Tad, kurā brīdī ir zināšanas: vai, kas esi kaut ko dzirdējis un vari par to pastāstīt vai tad, kad pats esi priekš sevis sapratis? Protams, ir svarīgi uzzināto dot citiem, bet es nezinu, vai tās ir zināšanas. Man manas zināšanas noder, bet to, cik daudz tās noder citiem, to es nevaru zināt.

Šodien es esmu pateicīgs, ka Oskars mani šurp uzaicināja. Es rūpīgi gatavojos, domāju par šo jautājumu, bet lekcijā izstāstīšu labi ja simto daļu, no tā, ko es biju spiests izlasīt. Es lekcijās esmu spiests sintezēt daudz ko no jauna, vadoties no klausītāju reakcijas un jautājumiem.

Garīgās zināšanas ierobežo divi grāvji: muļķība un augstprātība. Tos, kuri sevi sauc par garīgā ceļa gājējiem, es esmu redzējis iekrītam abos grāvjos uzreiz. Ir grūti un varbūt pat neiespējami norādīt, kurā no grāvjiem viņš ir iebraucis. Tā ir smalka lieta. Garīgais ceļš ir kaut kur pa vidu. Skolas māca dažādas zināšanas, bet neinteresējas par gudrības vairošanu. Kas ir gudra cilvēka tikums? Nebūt tās nav zināšanas. H. Hese saka, ka tā ir pazemība, ticība, cilvēku mīlestība un būtiski ir tas, lai cilvēks būtu cilvēks. Zināšanas to nedod. Skolas atbalsta cilvēku tieksmes pēc materiāliem labumiem, pēc goda, pēc izvirzīšanās gudrībām, lai būtu labākais un ieņemtu pēc iespējas augstākus posteņus par citiem, valdīt pār citiem, apmierināt savu godkārību un varaskāri, un pelnīt pēc iespējas vairāk naudu. Šiem augstprātīgajiem un varaskārajiem materiālistiem sveša ir pazemība, pieticība, atteikšanās, un cilvēku mīlestību viņi droši vien vispār nepazīst. Viņu prātos ir tikai tas, kā tikt pie materiāliem labumiem. Viņu zināšanas ir priekš tam. Tad jājautā, vai zināšanas vispār ir vajadzīgas?

H. Hesem ir grāmata ”Stikla pērlīšu spēle”. Kad tā padomju laikā iznāca, es domāju, ka tā ir vislabākā grāmata. Laiku pa laikam es pie H. Heses grāmatām esmu atgriezies. Iesaku lasīt H. Hesi vai R.Bahu– viņu grāmatas atspoguļo iespējamos cilvēka garīgās attīstības ceļus.

H. Hese mūsu laikmetu nosauc par feļetonisma laikmetu: cilvēki cītīgi mācās vadīt mašīnas, spēlē sarežģītas kāršu (datoru) spēles, risina krustvārdu (zviedru) mīklas un jutās bezgala neaizsargāti, kad sastopas ar nāvi, ciešanām un badu. Baznīca nesniedz viņiem mierinājumu, bet viņi lasa daudzus feļetonus, noklausās daudzus priekšlasījumus (tādas lekcijas arī es lasu), un viņiem neatliek ne laika, ne spēka, lai pārvarētu bailes un uzvarētu savus nāves biedus. Viņi nepārtraukti dzīvo bez ticības rītdienai, tāpēc rodas jautājums: „Kurp mēs ejam?”. Ja viņi spētu ticēt šim mirklim un tad viņi spētu šajā mirklī pilnvērtīgi dzīvot. Bet nespējam noticēt sev. Arī šurp nākot uz lekciju tā īsti nesapratu –tā bija brīva izvēle vai kāds iekšēji vai ārēji mudināja. H. Hese saka, ka publiskas lekcijas ir mazliet cildenāks feļetonisma paveids. Katrā pilsētā reizi nedēļā, bet lielpilsētās gandrīz katru vakaru var noklausīties lekcijas par teorētiskiem jautājumiem: mākslas darbiniekiem, zinātniekiem, ceļojumiem. Lekcijās auditorija ir pasīva klausītāja. Vienlaicīgi valda uzskats, ka klātesošajiem ir kaut kāds sakars ar lekcijas tematiku, bet viņi nav gatavojušies lekcijai un diez vai spēj uztvert lekcijas saturu. To saka H. Hese, nevis es. Un tomēr.., feļetonisma laikos it visur eksistē izolētas grupas, kuras cieši bija apņēmušās palikt uzticīgas garam un darīt visu iespējamo, lai neskartu saglabātu tradīciju. Patieso tradīciju: mīlestību, pazemību, disciplīnu, metodiku, intelektuālo godprātību.

Viena cilvēka viedoklis, bet ne spriedums

Nekādu lielo gudrību es jums iedot nevaru: kaut ko esmu sagrābstījis ar savu pārliecību savu dzīves ceļu ejot, vēl kaut ko varu pastāstīt, ko esmu lasījis un dzirdējis, bet tas nenozīmē, ka jums kaut kādā veidā pie tā būtu jāpieturas, vēl sliktāk –jānotic manam stāstam. No mana stāsta tikai tas ir noderīgs jums, ar ko jūs sajūtat rezonansi, kas aizkustina jūsu sirdis, nevis jūsu prātu.

Forma un saturs

Senmartēns (saistīts ar rožkrustiešiem) saka, ka jāatšķir forma no satura. Lekcijas būtiska ir forma, un klausītājiem tieši pasniegšanas forma ir svarīga. Ja lekciju pasniedz kā feļetonu, visiem patīk. Ja mēģina stāstīt lielas gudrības, tad nu tā – ne visai un saturs netiek uztverts. Labi izdevusies lekcija, ja caur formu izdodas iedot arī saturu. Šodienas skolās skolotāji cenšas, izmantojot formu, „iesmērēt” skolniekiem saturu. Citādi ir vietās, kur klausītāji mācās sevis pilnveidošanai. Lekcijas forma bieži kļūst pārāk pievilcīga un skaista, tādejādi klausītāji pieķeras formai, nevis saturam. Garīgajos meklējumos tieši informācijas forma noved meklētājus no ceļa. Man ir jautājums – Vai parapsiholoģiskas īpašības –dziedināšana, auru redzēšana ir garīgas īpašības, un, vai tas liecina par cilvēka garīgo attīstību?

Šajā brīdī auditorijā iesākās disputs: puse saka, ka tās ir garīgās īpašības, otra puse to noliedz. Vienošanās nenotiek līdz brīdim, kad auditorijā klusa balss saka: „Tas ir atkarīgs no tā, kādiem mērķiem īpašības, spējas vai zināšanas tiek izmantotas. Ne vienmēr tie ir balti un cēli.”

Dainis: „Protams, parapsiholoģiskās spējas un zināšanas var pielietot arī kaitnieciski. Gudras mācības arī saka, ka tieši parapsiholoģiskās spējas ir šķērslis ceļā uz garīgo pasauli. Cilvēks apstājās savā attīstībā un kļūst vai nu muļķīgs vai augstprātīgs. Savā augstprātībā vai muļķībā viņš iedomājas, ka savas spējas var pielietot savu personisko labumu iegūšanai. Kā piemēru varu minēt dažādos indiešu stāstus par asūriem, kuri ieguvuši ārkārtīgas spējas pateicoties askēzei. Savas spējas viņi izmantoja, lai darītu nepieņemamas lietas, pat šausmīgas. Dieviem vajadzēja ļoti pacensties, lai neitralizētu asūrus par viņu pašu muļķību. Asūru iegūtas parapsiholoģiskās spējas nebūt neliecināja par viņu garīgumu. Jautājums ir par to, kā cilvēks garīgās spējas izmanto? Garīgās spējas ir tikai garīgā ceļa blakusefekts. Cilvēks, kurš ieguvis parapsiholoģiskās spējas bieži vien savā garīgajā attīstībā apstājas. Atkal nonākam pie jautājuma: „Kurp mēs ejam?”

Šodien, izzinot, kur ejam, paspējām tikai mazliet apskatīt „Es” un „Mēs” ceļu. Vēl ir „Viņi (pasaules attīstības ceļš)”, un „tā tur„ (procesi, kuri notiek dabā)”.

Daiņa pasaules ceļa šī brīža redzējums

Kurp iet civilizācijas, impērijas un valstis? Pašreiz pasaulē katra valsts mēģina citas „nožmiegt” un iegūt sev labumu, tādējādi nespējot savā starpā sadarboties. Kas ir īstais pasaules valdnieks, mēs droši nezinām. Varbūt amerikāņi, varbūt musulmaņi, vai ķīnieši. Dievs vien zina, kuri tie ir. Kristieši uzskata, ka viņu Dievs ir vienīgais pareizais. Arī musulmaņi uzskata, ka viņiem pieder augstākā patiesība. Musulmaņu skaits strauji pieaug pasaulē, viņi iespiežas Eiropā un diez vai tas ir labi. Piemēram, 10 miljoni turku Vācijā. Anglijā kas līdzīgs...Tad Ķīna, kura pašreiz piedzīvo ekonomisko uzplaukumu. Indija, kurā ir bagātākie cilvēki pasaulē un kur zinātne attīstās ārkārtīgi strauji. Amerikā labklājība ir pietiekoši augsta, bet garīguma tur nav, tad –ej nu sazini, kas var notikt pasaulē un, cik ilgi pasaule spēs noturēties bez totāla kara? Bet visas impērijas kādā brīdī sabrūk, ja nespēj pārveidoties. Krievija? Amerika ar Krieviju par daudz ko ir spējušas vienoties. Dzīvosim redzēsim. Es domāju, ka Eiropas Savienība piesaistīs sevī gan Kanādu, gan Ameriku, gan Turciju, gan Krieviju. Tas ir tikai laika jautājums. Es nesaku ne labu, ne sliktu par to. Ķīna ar Indiju nepārtraukti konfliktē par ietekmes sfērām. Abām ir pietiekoši daudz resursu: gan cilvēku, gan materiālie. Ja līdzsvars kaut kur nobruks, nevar prognozēt, kas būs... Pagaidām amerikāņi kā tāds nikns sargsuns visus pieskata, lai gan Ķīnas un Indijas varenība aug. Pa starpu vēl ir musulmaņi, kuriem ir nafta.”

Mans jautājums Dainim: „Kāpēc nevar dzīvot draudzīgi?”

Dainis: „Labs jautājums. Tādēļ, ka katram ir augstprātība, uztverot sevi kā labāko. Kādēļ cilvēki ir karojuši? Tādēļ, ka uztvēruši sevi kā labākus, pārākus, pareizākus, gudrākus vai arī tādēļ, ka grib ēst un paņemt ēdamo no citiem. Stiprākam vienmēr taisnība. Latvija ir tā vieta, kur krustojās kristietības austrumi un rietumi, ziemeļi un dienvidi. Iet robeža, kur saskaras austrumu kristietība un rietumu kristietība, un, kur saskaras katolicisms ar luterānismu. Mēs esam tādā kā krustā, kā centrā. No tā, kā Latvijā attīstīsies kristietības eikumenizācija, ir atkarīga pasaules kristietības nākotne.”

„Tā – tur” - Daba

Kas notiek ar dabas pasauli, cilvēki īsti nesaprot, jo mēs nespējam prognozēt dabas procesus ilgtermiņā. Uz Zemes ir bijuši Ledus laikmeti un siltāki periodi. Bet nav īsti saprotams to patiesais cēlonis. Tika prognozēts, ka šajā Saules aktivitātes ciklā strauji pieaugs Saules aktivitāte, bet tā nenotiek. Te atkal pieminēsim cilvēka brīvo gribu. Elektromagnētisko svārstību frekvences cilvēku galvās, Zemes magnetosfērā un Saulē ir līdzīgas. Ja Saules elektromagnētiskā lauka frekvences mainās, tās mainās arī Zemes elektromagnētiskajā laukā un līdz tām mainās cilvēka smadzeņu elektromagnētiskās svārstības. Ir konstatētas sakarības starp Saules aktivitātes periodiem, epidēmijām, kariem un laka apstākļiem. Zinātne ir maz uzmanības pievērsusi pretējam procesam: cilvēki slikti domā un viņu smadzenes rada elektromagnētiskās svārstības, kuras savukārt izmaina, Zemes magnetosfēras svārstības un tās ietekmē Saules aktivitāti – rezultātā notiek izvirdumi uz Saules un process sākas no gala. Mīts par 2012.gada „pasaules galu”, manuprāt ir „miglas pūšana” acīs, nav nekāda garīga vai fiziska pamata par pasaules gala gaidīšanu. Tas brīdis atnāks, kad mēs vismazāk to gaidīsim. Ir citi bīstami datumi, piemēram, 2029.gada 13.aprīlis. Viens no asteroīdiem var trāpīt Zemei vai aiziet ļoti tuvu garām Zemei – Asteroīda kārts skaitlis ir 99942. Prognozes, ka asteroīds varētu trāpīt ir 1: 10000. Asteroīds nav pārāk liels, apmēram ½ km diametrā, bet ar to Zemi var pamatīgi satricināt.

Diez vai 2012.gadā kas tāds notiks. Protams, cilvēku apziņā visu laiku notiek izmaiņas. To mums dāvā Ūdensvīra laikmets. Kurā brīdī sākās Ūdensvīra laikmets, to neviens nezina, turklāt, vadoties pēc zvaigznēm, pieņēmumu ir ļoti daudz. Katra skola, katrs astrologs vadās pēc sava, tāpēc noteikt Ūdensvīra laikmeta precīzu sākumu ir muļķīgi.

Tomēr cilvēka apziņa mainās. Kaut kas izmainās cilvēku attieksmē. Galu galā kaut ko jau cilvēce iemācās arī no savām kļūdām. Noteikti izmaiņas ir saistītas ar Zemes magnētiskā lauka maiņām. Frekvences, kas ir saistītas ar Šūmaņa viļņu frekvencēm un rezonē ar cilvēka smadzeņu dominējošām frekvencēm. Šī rezonanse pastiprina cilvēka atbilstošās frekvences, Tās ir modulētas svārstības, kurās tiek dota kaut kāda informācija, bet mēs pašreiz nespējam atšifrēt, bet tā, ietekmē cilvēces likteni. Es esmu pārliecināts, ka šī informācija liek cilvēcei pievērsties garīgām lietām. Un tomēr to nevar tā vienkārši iedot, cilvēkam regulāri ir kaut kas jādara pašam ar sevi, lai sevi pārveidotu. Nepietiek ar lekciju klausīšanos, nepietiek ar skolu beigšanu,- ir vajadzīga garīgā prakse. Kāda tā ir, uz to man nav atbildes, bet jebkurā gadījumā tā ir tiekšanās uz harmonijas radīšanu sevī, harmonijas radīšana ar citiem cilvēkiem un harmonijas radīšana ar dabu un Visumu. Ja mēs visi būsim harmonijā, mums veiksies. Harmoniju es saprotu ārkārtīgi plašā nozīmē, tomēr bez lišķības un nezaudējot savu būtību un neieslīgstot muļķības vai augstprātības grāvjos.

Dainis savu šodienas sakāmo ir pateicis un labprāt ir ar mieru atbildēt uz jautājumiem. Jautājumu ir daudz un tas ir labi, jo liecina par atnācēju interesi visdažādākajās jomās. Reti jau fiziķis (nu, labi –bijušais fiziķis) māk fiziku savienot ar cilvēka apziņu, domāšanu, kā arī pierādīt, cik daudz tieši no mūsu psiholoģiskās attieksmes atkarīgi notikumi dabā, būtībā uz zemes, zem zemes un debesīs. Seminārs izraisīja pastiprinātu uzmanības pievēršanu sev, domājot par moto „Kurp ejam”.

Ieva Ramane

P.S. Daiņa jautājums Oskaram: „Kāpēc tu uztaisīji semināru „Kurp ejam?”? Oskara atbilde: „Es vēlējos redzēt, kas ir vajadzīgs, lai saprastu, ka nekur nav jāiet. Tāpēc es kā viesus– lektorus aicinu tos cilvēkus, kuri gājuši cik vien varējuši, lai saprastu, ka nekur nav jāiet.”

Ieva

Mūsu organizētā semināra „Kurp ejam?” 07.06.12. viesis –

Mārtiņš Logins

Mārtiņš Logins ir jaunās paaudzes dziednieks, kā arī „Akvilonas” I un II kursa students, kurš uzreiz piekrīt ar savu pieredzi un zināšanām dalīties ar interesentiem brīdī, kad iepriekš aicinātais lektors pēkšņi paziņo, ka nebūs, jo.., lai nu paliek. Ir tā, kā ir, bet iespaids par sen uzaicināto lektoru un viņa atteikšanos vienu dienu pirms semināra, paliek.

Mārtiņš ar prieku glābj no neērtās situācijas semināra „Kurp ejam” rīkotājus to interesentu priekšā, kuri būs tērējuši savu laiku un atnākuši, lai uzzināti, ko jaunu un interesantu. Mārtiņam ir gan ko teikt, gan ko parādīt:

„Sveicināti, godājamie klātesošie! Paldies, ka esat ieradušies, pagodinājuši ar savu klātbūtni. Vēlos jūs iepazīstināt nedaudz ar sevi, nedaudz iepazīstināt ar to, ar ko es nodarbojos, pastāstīšu jums par Tibetas vingrojumiem, kas tautā saukti kā „Pieci Tibetieši”. Tie ir pieci vingrojumi, kurus ļoti sen ir izstrādājuši, sakārtojuši un savienojuši Tibetas mūki. Vingrojumi ir izveidoti, lai atjaunotu cilvēka veselību un jaunību, līdzsvarotu enerģētiskos centrus, čakras, lai palīdzētu cilvēkam atveseļot kaulu, nervu, asinsrites sistēmas, kā arī uzlabot muskuļu darbību.

Lai būtu skaidrība, kas to dara, pastāstīšu, kas esmu es. Es esmu jaunās paaudzes dziednieks un masieris, kurš nokļuvis šajā dzīves sfērā pēc smaga kritiena gan fiziski, gan morāli un garīgi. Pie manis atnāca sajūta, ka es varētu palīdzēt sev garīgā sfērā. Vēloties palīdzēt sev, es nonācu pie meditācijām, masieru skolas, Dziedniecības akadēmijas. Pēc laika es sapratu, ka varu palīdzēt arī kādam citam, ne tikai sev. Tādēļ šobrīd es esmu šeit, lai padalītos pieredzē, kā man ir palīdzējuši „Pieci tibetieši”. Ja būs nepieciešams, labprāt atbildēšu uz jūsu jautājumiem: par veselību, attiecībām, kādu sasāpējušu lietu. Lai mēs iekustētos, sasildītos palūgšu jūs kopā ar mani atskaņot skaņu „Ā”. Sāksim ar to, ka iesildīsim savu balstiņu. Tā būs skaņa „Ā”, kas ir ļoti spēcīga skaņa. Tā atbild par sirds reģionu, sirds čakru, palīdz to aktivizēt un atveseļot. Pieliekot attiecīgu domu un zaļo krāsu iztēlē, dziedājums pastiprinās. Skaņa „Ā” darbojas ļoti dziedinoši, spēcīgi. Pamēģināsim to izdarīt kopīgi. Apsēžamies, ievelkam dziļu elpu, atbrīvojamies, varam aiztaisīt acis, padomāt kādu labu domu, pasūtīt sev krāsu: tā var būt balta, zaļa un paskaņosim skaņu „Ā”.

Ieva (lekcijas izlicēja uz papīra): „Iesākot dziedāšanu ir nedaudz savāda sajūta: „Sanākuši kopā un izdzied kaut ko bez teksta un melodijas”, bet tas ir tikai īsu brīdi, tāpat kā tikai īsu brīdi ir vēlme ieklausīties blakus esošajā, kontrolēt sevi. Pēc mirkļa skaņa „Ā” pārņem visu ķermeni, tas vibrē un pārtop par lielu vara zvanu, it kā skaņa nāktu no vēdera. Vēl pēc mirkļa sāk rezonēt sirds. Sirdij patīk mūsu dziedāšana, un, domāju, ja varētu sirdis redzēt, tad saskatītu tās smaidam.

„Kā jūtamies? Ko dzirdējām? Ko sajutām? Ko redzējām?”, jautā Mārtiņš pēc dziedāšanas. Jūtamies mēs dažādi: kādam galva reibst, citam pakrūtē sāp, man smaidīt gribas un zaļā krāsa acu priekšā, bet pārsvarā sajūtas ir patīkamas. Mārtiņš uzmanīgi katrā no mums ieklausās un ir sajūta, ka viņš, kā dziednieks, ņemot vērā individuālās sajūtas, katru no mums diagnosticē.”

Mārtiņš: „Nesen biju profesora Alberta Ignatenko seminārā, un man ļoti patika, kā viņš mūs iesildīja un izkustināja. Tas notika tā: kājās stāvot un turot rokas priekšā, izapaļojam plecus. Sākumā uz priekšu, tad atpakaļ. Metode saucas „Sienāzītis”. Pamēģināsim šo metodi. Apļojot plecus, dziedāsim no krievu valodas nākušo dziesmiņu par sienāzīti, tikai bez vārdiem, saglabājot melodiju. Dziedāsim, izmantojot skaņu „i”. Tātad, aiziet: „I –i, i- i, i i ī: i-i, i –i, i –i –ī ...”.”

Ieva: „Arī es biju šajā seminārā, tātad esmu lieciniece Mārtiņa ieteiktā prof. A. Ignatenko iesildīšanās vingrojuma efektivitātei. Tā tas tiešām ir, pie tam ļoti nāk smiekli. Nav viegli šos vingrojumus un to nozīmi aprakstīt, un, vai maz tas ir iespējams? Vērts ir sajust notiekošo organismā katram pašam, pirmo reizi to darot speciālista klātbūtnē.”

Mārtiņš: „Tagad mēs esam iesildījuši balstiņu un ķermeni, varam pāriet uz vingrojumiem. Pirms vingrojumiem, vēlos pateikt, ka nesen ir izdota grāmata ”Pieci Tibetieši”, kurā ir meditācija un sīkāks apraksts. Grāmatu var iegādāties J. Rozes grāmatnīcās.

Ķersimies pie lietas, sāksim ar pirmo tibetieti. Katrs vingrojums jāpilda divdesmit vienu reizi. Vingrojumu skaits ir noteikts mērķtiecīgi tam, lai vingrojumi enerģētiski spēcīgāk darbotos. Protams, ja cilvēks fiziski sākumā to nevar izdarīt, tad sāk ar mazāk reizēm: septiņām, piecām, desmit, bet vēlamais skaits ir vismaz divdesmit viena reize. Es to daru no rīta, citi dara vakarā. Var arī vakarā, bet, ja es vingrojumus izpildu vakarā, tad naktī neguļu, tik enerģētiski spēcīgi ir šie vingrojumi. Pirmais vingrojums ir pats vieglākais: izplešam rokas un griežamies pulksteņa rādītāju virzienā divdesmit vienu reizi.”

Ieva: „Mēs griežamies, iesākumā ar švunku, it kā gribot parādīt, cik stipri esam, bet Mārtiņš mūs bremzē, teikdams: „Lēnītēm”, un viņam ir taisnība. Pats vieglākais vingrojums nemaz tik viegls nav. Mani pārņem neliela nerealitātes sajūta, it kā es peldētu, lidotu kaut kur prom. Kāds no mums uzgrūžas krēslam un tas apgāžas. Visi kustamies daudz lēnāk un uzmanīgāk, bet man ir skaidrs, ka pirmajā reizē es nespēšu divdesmit vienu reizi apgriezties ap savu asi. Tas nekas, gan jau.”

Mārtiņš: „Ja piekūstam vai nevaram, vai slikta dūša, tad apstājamies. Atpūšamies. Vingrojumi ir ļoti tekoši un plūstoši, un, kad esam iegājuši ritmā, vingrojumi norit bez apstājas.

Esam izpildījuši pirmo vingrojumu, ieliekam rokas sānos un veicam divas dziļas ieelpas un izelpas, lai sagatavotos nākamajam. Nākamais vingrojums tiks izpildīt guļus uz muguras: rokas gar sāniem un sākam ar to, ka pirmā vingrojuma daļa ir ar ieelpu. Paceļam galvu, kājas deviņdesmit grādu leņķī un uz izelpu nolaižam. Tā divdesmit vienu reizi.

Ieva: „Mārtiņš, kad nodemonstrējis vingrojumu, pieiet katram vingrotājam klāt un raugās, vai viņš pareizi visu dara, kā arī seko vingrotāja elpošanai. Tas laikam svarīgi.”

Mārtiņš: „Lūdzu neaizmirstiet pēc vingrojumiem izdarīt divas ieelpas un izelpas, turklāt elpot mēģinām ar vēderu: vēders piepūšas. Tā ar skābekli tiek apgādāti visi orgāni. Plaušas, elpošanas sistēma tā atbrīvojas.

Trešais vingrojums: tupam uz ceļiem, pēdām ir vairāki varianti; vai nu aizliekam pirkstus atpakaļ, vai uz priekšu – tas nav svarīgi, kā kuram ērtāk. Ja varam notupēt uz ceļiem, tad lielākā vingrojuma daļa ir padarīta. Tālāk: zods pie krūtīm, rokas gar sāniem, ieelpa, piepūšas vēders un uz izelpu liecam galvu atpakaļ. Labi. Izdarām divas ieelpas un izelpas.

Rādu ceturto vingrojumu: sēžot uz paklāja, turam blakus atbalstam rokas. Rokām jābūt tā, lai turpmāko izdarīt būtu viegli un ērti. Taisīsim „galdiņu”, tā es esmu šo vingrojumu iesaucis. Uz ieelpu ceļam ķermeni uz augšu, galva atpakaļ, kājas paliek uz vietas. Izelpā ieņemam sākotnējo pozu. Neaizmirstam par divām ieelpas un izelpas reizēm.

Piektais vingrojums: ieņemam stāvokli, it kā vēlētos atspiesties uz rokām. Uz ieelpu ceļam dibenu gaisā. Līdzīgi kā kaķis staipās pēc gulēšanas, ar muguru taisām tādu kā trijstūrīti. Var mēģināt pēdas nolikt taisnas pie zemes. Atceramies par elpošanu: pirmā daļā ieelpojam, otrā - izelpojam. Milzu piepūli nevajag izmantot. Darām, cik varam, un neaizmirstam par divām ieelpas un izelpas reizēm.

Kā jau teicu, katru vingrojumu vēlams izdarīt divdesmit vienu reizi, kā arī veikt tos regulāri. Ar laiku ieteicams vingrojumu skaitu palielināt. Es to daru trīsdesmit sešas reizes.

Šos vingrojumus es izdaru arī dziedniecībā, strādājot no attāluma. Vingrojumi labi savienojas ar dziedniecības metodi, kad tiek tīrīts dzimtas koks. Parādīšu, kā tas izskatās: „Nostājos kā pirmajā vingrojumā un iedomājos, ka es esmu vai nu savas dzimtas, vai tā cilvēka dzimtas koks, ar kuru es strādāju, un man ir pilns ar tās dzimtas locekļiem uz ķermeņa, kā lapas. Es esmu koks, es esmu dzimtas koks. Protams, kokam ir arī lapas, kas ir sačākstējušas, vecas, kaut kas netīrs, kaut kas palicis. Griežoties, es to visu tīru no sevis nost un jūtu, kā kļūst vieglāk, kā attīrās enerģija. Strādājot ar citiem, es katru vingrojumu pielīdzinu kādai no stihijām. Ja izmantoju pirmo vingrojumu, tas ir Vējš. Piektais vingrojums, kad veidoju trijstūri, tas ir kā uguntiņa, tātad Uguns stihija. Tā es esmu pielīdzinājis katru no tibetiešiem, līdz ar to, tīrot dzimtas koku es iesaistu attiecīgo stihiju un dzimtas koks tīrās. Stihija palīdz, dod enerģiju un ir ļoti labi rezultāti. Stihiju piesaistīšanas vajadzība ir mans redzējums, turklāt tās mainās, es to sajūtu un zinu, ko kurā brīdī un kam ir vēlams.”

Ieva: „Arī mums, atnācējiem ir ar ko padalīties no savu ikdienas vingrojumu arsenāla. Mēs cenšamies atkārtot un atcerēties, ko demonstrē zālē esošie, kā arī uzklausām, kāpēc tieši šis vingrojums šķitis svarīgs un kādi bijuši rezultāti. Interesanti ir tas, ka to, ko viens izdara viegli un bez piepūles, citam liekas neiespējami, vismaz dotajā brīdī. Skan veselīgi smiekli par savu it kā tizlumu, bet tajā pašā laikā zemapziņa vēsta: „Ja viņš / viņa to var izdarīt, tad vari arī tu, tikai notici un sāc palēnām darīt, vismaz pamēģini. Ķermenis pateiks visu priekšā.

Kad esam krietni izvingrojušies un izsmējušies, Mārtiņš ir ar mieru parādīt, kā var stāvēt uz galvas un vēl šo to. Vispār, ja atklāti jāsaka, mēs viņu uz to izprovocējām. Mārtiņš neapmulsa un rādīja, ko māk... Bijām liecinieki, cik daudz spēj cilvēka ķermenis, ja tas tiek regulāri uzmanīts un trenēts.”

Ieva Ramane

„Akvilonas” semināra „Kurp ejam?” 05.07.12. viešņa –

Gunta Fišere

Ja man jautātu, kas ir Gunta Fišere, es atbildētu: „Dāma, kura redz ziedu un augu auru, kā arī māk ar visu dzīvo sarunāties, uzzināt dzīvā domas, nodomus, lai pēcāk, izmantojot ķīmiķes zināšanas un pieredzi, to visu materializētu un nodotu cilvēkiem.”

Gunta ir dabiskās kosmētikas izgatavošanas firmas „Ekoell” radītāja un vadītāja. Kopš augu valsts Guntu uzrunāja, šī nodarbe kļuva par darbu, vaļasprieku un dzīves stilu. Augi paši nāk pie Guntas: uzrunā, dod padomus, iesaka, reizēm sabar – visādi gadās.

Uz semināru Gunta ierodas ar apsārtušu actiņu. Tā asaro, sāp, traucē redzēt, bet Gunta nežēlojas: „Es jūtu, kā pastiprinās mana iekšējā redze. Ar katru dienu, stundu es pasauli iekšēji ieraugu arvien skaistāku, kā arī novērtēju, kas tā ir par dāvanu – redzēt.”

Semināram veltītais laiks dalījās divās daļās. Vienā no tām bija Guntas stāstījums par savu radošo darbu, otrajā daļā – interesanti jautājumi no atnācējiem un dalīšanās pieredzē.

Gunta: „Savas produkcijas būtību sajūtu pati. Acīmredzot, Augstākie spēki iedeva spēju just, iekšēji redzēt, kas kam der. Pamatā, protams, ir zināšanas par augu valsts iedarbību. Vienmēr esmu daudz laika pavadījusi dabā, sarunājoties ar augiem, uzmanīgi vērojot savas sajūtas un vēstis, ko daba dāsni atsūta. No ziediem pirmā uzrunāja lilija. Biju nolēmusi radīt jaunu krēmu, zināju tā sastāvu, bet nezināju, kas būs tas augs, kas piedos smaržu. Pēkšņi, tepat ražotnes telpā, sāka smaržot pēc lilijām. Vēros visapkārt, meklēju ziedus vai to, kas šo smaržu izplata. Tikai pēc brīža sapratu, ka lilijas smarža ir manā galvā, prātā. Tā radās krēms “Lilija”, kurš domāts vispārējam skaistumam, kā arī piesaista saikni ar Visumu. Tieši lilijas ieveda mani pasaulē, kur augi, ziedi, būtībā viss dzīvais sarunājas, vienlaicīgi ļaujot man to dzirdēt. Pavisam nesen uzzināju, ka viens no eņģeļiem apciemo mūs, nesot sev līdzi balto liliju smaržu. Neatceros, kā eņģeli sauca, bet saku tam - paldies. Sākumā nespēju saprast, kas ar mani notiek, varbūt jāmeklē speciālista viedoklis, bet tad sapratu: acīmredzot mūsu ražotā produkcija un darbs, ko darām no sirds, ir vajadzīgs cilvēkiem, un es to uzsāku, tātad tieku vadīta, apbalvota ar šīm vēstīm un redzējumiem. Augi runā, dod informāciju un priecājas, ja tiem pievērš uzmanību, kā arī protestē, ja kaut kas tiem nepatīk. Es to neesmu izdomājusi, izfantazējusi. Kā jau iepriekš teicu: man vajag pierādījumus it visā, arī negatīvajā, lai saprastu, kas notiek. Pierādījumi paši piesakās.

Sen atpakaļ pieņēmu darbā dievticīgu sievieti. Viņa bija bez darba un naudas, turklāt pati lūdza dot iespēju kaut ko nopelnīt, un es nespēju viņai atteikt. Sieviete strādāja labi, bet savā būtībā bija neapmierināta ar sevi un apkārtējo pasauli, turklāt ar izteiktu sevis un citu vainošanu. Mēs – darba kolektīvā ar to samierinājāmies, bet protestēt sāka viņas fasētie krēmi, veidojot gar kārbiņas maliņām tādus kā melnumus. Vai tad ko tādu es varēju teikt cilvēkam, vainot viņu? Protams, ka nē, bet biznesam tas traucēja, pat apdraudēja. Kuram pircējam patiktu krēms, kurš ir ar netīrumiem? Es nezināju, ko darīt, kā atbrīvoties no šīs darbinieces, bet pēkšņi viņa pati pazuda – neatnāca darbā un viss. Pēcāk uzzināju, ka sākusi dzert. Jā, nostrādāja mana vēlme darīt savu darbu perfekti, turklāt bez domstarpībām un konfliktsituācijām. Viņa pati izvēlējās savu ceļu. Otrreiz, kā pierādījums, ka krēmiem ir informatīvais lauks, nāca gadījums, kad krēmi pēkšņi sāka saiet biezpienā. Mēs neko neizmainījām, tehnoloģijas un sastāvi bija tie paši, bet galarezultāts gana bēdīgs. Nācās visu izmest. Sākām no jauna un viss izdevās, bet pēc laika atkal - biezpiens. Tad es sapratu: krēmi saiet biezpienā, ja ražošanas telpā ienāk kāds no malas un krēmi šo atnācēju neatpazīst, un nav nozīmes, vai cilvēks labs, slikts, pazīstams vai nē. Turpmāk ražošanā darbojos tikai es un divi man sen pazīstami un laika gaitu izturējuši cilvēki: biškope-saimniece Biruta un klusā, bet visu zinošā un saprotošā dvēselīte Rasa.

Kad ievēroju, cik cilvēkiem grūti komunicēt – vai nu nerunā nemaz, vai runā visi un viens otru nedzird, sapratu, ka vajag radīt krēmu, kurš šo stāvokli kaut nedaudz kliedētu. Sēdēju un domāju, kas spētu šo saskarsmi veidot pieņemamā veidā kā ģimenē, kolektīvā, sapulcēs –visur tur, kur pulcējas cilvēki. Pēkšņi iztēlē parādījās naktsvijoles, līdzi atnesot savu smaržu. Sāku interesēties, lasīju literatūru, meklēju naktsvijoles. Tā radās krēms “Harmonija”. Nesen kāda “Harmonijas” lietotāja atzinās, ka krēmu lieto tāpēc, ka reizēm jūt diskomfortu pati ar sevi. Tas man bija jaunums.

Saņēmu pieprasījumu pēc bērnu krēma. Krēms pasaulē nāca viegli, bet es atdūros pret vārda došanu: nezinu, kā nosaukt un viss. Dusmīga pati uz sevi, pārnācu mājās. Nākošajā rītā tieši uz bērniem domātās krēma kārbiņas sēž mārīte. Nosaukums pats atnāca!

Reizēm krēmi “piesakās” savādākā veidā. Lasīju Vladimira Megrē “Anatasiju”, uzzināju par Sibīrijas skanošā ciedra fenomenu: skanošais ciedrs aug 500 gadus un tad, īsi pirms nokalšanas, sāk skanēt. Sibīrieši zina, kas tajā brīdī darāms. Viņi ciedru nozāģē un no tā veido amuletus ar ļoti spēcīgām enerģijām. Grāmata mani ļoti iespaidoja un es ievācu informāciju. Uzzināju, ka skanošā ciedra uzdevums ir savā ilgajā mūžā savākt Kosmosa enerģiju. Tā atklāju krēmu vīriešiem, kuram vienmēr pievienoju skanošā ciedra ekstraktu. Reizēm, ja šaubos, vai vajadzīgais ekstrakts ir pilnveidīgs, strādāju ar svārstiņu, bet pārsvarā krēmi paši pasaka visu priekšā, tik jāmāk saklausīt, ievērot, uztvert.

Dezodoranti pie manis atnāca caur pašas sāpēm un brūcēm. Lietojot masveidā nopērkamos dezodorantus, it īpaši rullīšus, iedzīvojos pamatīgā iekaisumā padusēs: sāpēja, sūrstēja un niezēja vienlaikus. Meklējot izeju, uzdūros uz skaidrojumu, ka cilvēks svīst divējādi. Pirmā svīšana ir dabiskā, bet otro izraisa bailes, dusmas, nervozitāte. Organisms ar pašregulācijas sistēmu pūlas no tā visa atbrīvoties caur sviedriem, bet cilvēks dara pretējo –baidoties un kaunoties no nepatīkamās smakas, ar dezodorantu aizbloķē izeju un sākas konflikts starp ādu un negācijām.

Interesanti ir vērot, kā pircēji krēmus iegādājas. Atnāk pircēja, seja saviebta, ar degunu asfaltu stumj, skaidri var redzēt, ka neapmierināta ar sevi un visu pasauli: “Nu, kas tad jums te ir?” Man nepatīk tādi cilvēki, bet pieklājība prasa atbildēt un es saku: “Tur viss ir, skatieties pati!” No biznesa puses, tā kā vajadzētu smaidīt, gari klāstīt par preces lieliskumu un vienreizējām iespējām, teikt: “Bez šī krēma vai dezodoranta tu neesi nekas, nopērc, jo esi tā vērta”, bet es nesaku neko, tikai vēroju. Ja atnācēja tūlīt neaiziet prom, bet sāk pētīt, esmu ievērojusi, ka roka pati paņem tieši to mantu, kas visvairāk nepieciešama. Sāk veidoties saruna, kuras laikā noskaidrojas, ka jau rokā esošais kosmētikas vai ārstniecības līdzeklis ir tieši tas, kas visvairāk nepieciešams. Esmu kaut kur lasījusi, ka rokas arī domā. Izejvielas iegādājos tikai no pārbaudītiem, lojāliem cilvēkiem. Tas šajos laikos, kad nauda valda pār cilvēku, manā darbībā ir ļoti svarīgi. Dzīvojam informācijas (Ūdensvīra) laikmetā, tātad informācija, enerģija, doma ir valdošie elementi un es ar tiem strādāju, tur nu nekā izmainīt nevar. Ja krēms domāts kājām, tad, to ražojot, es domāju tikai par kājām, par krēma ietekmi uz tām. Esmu iegājusi augu pasaulē un šeit –šajā pasaulē manis nav. Reiz nācās atbildēt uz svarīgu telefona zvanu, bet es neko nesaprotu, pat nepazīstu zvanītāju, lai gan ikdienā tiekos. Es esmu kaut kur prom un pāris minūtes man vajadzīgas, lai tiktu atpakaļ. Nu jau esmu pie tā pieradusi. Arī pie tā, ka redzu augu auras. Tās ir ļoti līdzīgas cilvēku aurām.

Ik pa laikam mani Kāds uzrunā un pasaka kaut ko jaunu. Pēdējā vēsts ir par krēmu izveidi no pērlēm. Pērlēs ir milzīga informācija. Šis jaunums vēl ir projektā, bet es zinu, ka to realizēšu. Tā allaž notiek.”

Gunta par savu darbu, kurš arī ir vaļasprieks, stāsta ar tādu aizrautību, ka rodas pārliecība par ieplānotā realizēšanos, lai kādi būtu apstākļi un kādi vēji pūstu.

Nedaudz Gunta skumst par tām „ziņām” un reklāmām, kuras izplata masu mediji. Laikā, kad gandrīz viss ir pakļauts naudas ieguvei, reizēm vienas vai otras kosmētikas lietošana var būt pat ļoti bīstama veselībai. Guntas atziņas ir pieņemamas, jo kurš gan labāk varētu zināt produkta ietekmi, ja ne ķīmiķis pēc pamatprofesijas, turklāt ar lielu pieredzi.

Ieva Ramane

Dziedniecības centra „Akvilona” semināra „Kurp ejam” viešņa

Vera Aulova

Decembrī semināru „Kurp ejam” vada parapsiholoģe un ezotēriķe Vera Aulova. Vera pirms daudziem gadiem par savu uzdevumu un ar lielu interesi sāka izzināt Cilvēka dzīves ceļu, balstoties no parapsiholoģijas redzējuma. Izrādās, ka parapsiholoģija (parapsiholoģija ir pētniecības nozare, kuras interešu lokā ir neparastas parādības, kurām laicīgā zinātne nespēj atrast pieņemamu izskaidrojumu. Piemēram, informācijas nodošana un uztveršana bez maņu orgānu līdzdalības (telepātija, gaišredzība), cilvēka iedarbība uz citiem cilvēkiem, dzīvām būtnēm vai priekšmetiem bez muskuļu spēka (telekinēze). Parapsiholoģija pēta ar cilvēka psihi saistītās parādības, kuras atrodas aiz psiholoģijas zinātnes robežām) šobrīd dod atbildes uz svarīgiem un aktuāliem jautājumiem tieši par ceļu, kuru ejam šobrīd, kā arī ļauj nedaudz ieskatīties nākotnē.

Veras Aulovas semināra „Kurp ejam” tēma ir „Aizejošā Laikmeta noslēguma periods un Jaunā Laikmeta sākums.”

Vera: „Pirmkārt, vēlos pateikties visiem, kuri šodien atnāca uz šo semināru, ka nepalikāt vienaldzīgi par tēmu, kas ir ļoti sasāpējusi, aktuāla un nopietna. Šobrīd diez vai ir kāds cilvēks, kurš nedomātu, nerunātu vai neinteresētos par 2012. gada 21. decembri. Es par šo tēmu sāku interesēties pirms piecpadsmit gadiem, kad sāka publicēt maiju kalendāru, kad par to radās interese gan psiholoģijā, gan tautā. Jau tolaik par šo jautājumu parādījās informācija, lai gan tās nebija daudz. Lai vieglāk un ērtāk semināra tēmu uztvertu, es lekciju sadalīšu trīs daļās:

1. Ažiotāžu izsaucošā informācija un kāpēc tāda radās.

2. Informācija kā tāda.

3. 21. decembris, - ko nozīmē tieši šis datums.

Septembrī masu saziņas līdzekļos, pārsvarā internetā izplatījās ziņa par „Pasaules galu”. Man šo ziņu nodeva, un, kad es to izlasīju, pirmais, kas ienāca prātā, bija apstāties un mierīgi padomāt. Tas, kas bija informācijā, prasīja darbu izanalizēt, izprast tā jēgu, būtību, kā arī to, kas rakstīts starp rindām. Informācija vēstīja, ka ir parādījusies sensacionāla ziņa no Tibetas lamas, kurš mitinās Kailasa kalna pakājes klosterī. Lama pārliecinoši paziņoja par drīzo Visuma kataklizmu. Žurnālisti to ātri nosauca par Pasaules galu. Žurnālisti vēstīja, ka lama ir Šambalas Orākuls, kurš nāk klajā ar savu pareģojumu, ka decembra beigās Saules sistēmas planētas nostāsies vienā rindā un tas esot unikāls gadījums. Šo informāciju lama esot saņēmis „no Augšas”. Rudenī un ziemā būšot silts laiks. No 21. decembra Zeme sāks ceļu pa Galaktikas nulles lauku, kurā zudīs un nevarēs būt nekādas enerģijas. Iestāsies absolūta tumsa un pilnīgs klusums, atslēgsies elektrība un visi sakari. Tumsu pavadīšot mazi gaismas uzplaiksnījumi, kā arī gaismas un ēnas rotaļas. Būšot redzamas tādas figūras, it kā mirušie būtu cēlušies augšā no zārkiem, Zeme drebēšot kā zemestrīces laikā, dažas ēkas sagrūšot. Nepieciešams esot sekot mājdzīvnieku uzvedībai, jo tikai tie spējot pateikt, kā cilvēkiem izturēties šādos apstākļos.

Turpmākās lamas prognozes ir tik šaušalīgas, ka man pat runāt par tām nav ne mazākās vēlmes. Lai izdzīvotu, lama iesaka pārcelties uz laukiem, nodrošināties ar malku, paņemt līdzi pārtiku vairākām dienām. Informācija par Pasaules galu izplatījās milzīgā ātrumā.

Manuprāt, un, ņemot vērā manas zināšanas un pieredzi, visam minētajam ir ļoti zems informatīvais līmenis, kurš, pirmkārt, raksturo doto momentu. Cilvēki savā pamatbūtībā diemžēl tā ir veidoti, ka dalās divās kategorijās: viņiem ir nepieciešami divi faktori, lai dzīve iegūtu jēgu, būtu iespējams dzīvi sajust un notiktu kaut kāda darbība, kustība. Pirmais faktors ir pozitīvais un balstās uz to, ka cilvēkam ir ceļš, pa kuru viņš iet, tā dzīvo un uzskata, ka tas ir pareizi. Uz šo faktoru cilvēks veido savu dzīvi. Otram faktoram nez kāpēc jābūt noliedzošam, negatīvam. Otrais faktors strādā visur: mājās, darbā, starp kaimiņiem, organizācijās un visās pārējās cilvēciskajās sfērās. Obligāti ir nepieciešams kaut kas tāds, kas traucē dzīvot, kustēties un kaut kas, kas apliecina, ka citi dzīvo ne tā kā es, citu dzīvi, turklāt notiek citu rīcības analīze. Cilvēkam ir nepieciešama pretēja darbība pret kaut ko: citu personu, apstākļiem, situāciju. Cilvēce balstās uz šīm divām pretējām darbībām. Labi ir tiem cilvēkiem un labi, ka tādi ir, kuriem ir pieņemama tikai pirmā kategorija, kuri saprot, kāpēc viņi dzīvo, kāds ir viņu izraudzītais ceļš, un kuri redz savas dzīves jēgu. Protams, viņiem arī ir sava otra puse, ne tikai prieks, bet ir cilvēki, kuri pat neiedomājas, kāpēc viņi dzīvo – dzīvo un viss, neuzdodot sev nekādus jautājumus ar filosofisku jēgu. Otrais faktors eksistē kā lielais „brīnums” - obligāti visu noraidīt un tam pakļauties. Pārsvarā otrajam faktoram pakļaujas vāja rakstura cilvēki, kuriem diemžēl nav vajadzīgās informācijas, kuri nav kompetenti un tieši tāpēc viegli padodas dažādām ažiotāžām.

Pēc no Tibetas lamas „pareģojama” un žurnālistu straujās Pasaules gala „sludināšanas” sākās histērija un panika pusē planētas. Histērija bija noklusēta, cilvēki klusēja, visu to paturot sevī.

Es internetu reti izmantoju, bet, lai uzzinātu notiekošo tieši par šo jautājumu, internetā ielūkojos. Mani pārņēma šausmas: jau ir aiziets tik tālu, ka kaut kur Krievijā tiek pārdoti dažādi „iepakojumi”... Pasaules gala gaidīšanai. Cilvēki klusē, ir nokaunējušies, apmulsuši, bet tajā pašā laikā milzīgos daudzumos iepērk lētos produktus: putraimus, makaronus. Tā nav normāla parādība. Cilvēki nav vainīgi, jo viņiem nav citas informācijas – tā nāk tikai no vienas puses. Astrologu, parapsihologu asociācijas, kuras ir lielajās progresīvajās valstīs un, kuras rīko simpozijus, atskaites, ziņojumus, bet to cilvēki neņem vērā, pat neieklausās. Viņi dzird tikai šo lamas vēstījumu: „Kaut kas būs...” Un tā šī panika, bailes veido noteiktu lauku... Ja cilvēks sevī nēsā bailes un šādu cilvēku ir milzums, cik daudz negāciju enerģijas veidā tiek iemests atmosfērā! Veidojas elementārs lauks, kurš atrodas virs planētas. Negatīvs baiļu lauks! Ja runājam par dievišķām enerģijām, par Gaismu, rodas jautājums: „Kam bija izdevīgi šādu informāciju palaist, lauku izveidot, uzkrāt šos negatīvos spēkus?” Tas ir ļoti rūpīgi pārdomāts solis no tiem, kas labi pazīst cilvēka būtību un zina reakciju. Tie, kas visam tam netic, atļaujas uzturēt sarunas par šo tēmu, ieklausās un pat diskutē. Tas mani pārsteidz! Kā tas var būt, ka tie, kuriem ir garīgā prakse, kuriem ir saistības ar smalko pasauli, intuīcija, sirdsbalss, atvērti kanāli, pieļauj šādas sarunas un pat tajās piedalās, lai gan tādos brīžos būtu jāsaka: „Apklusti!” Nu nedrīkst pat tādas domas sevī nēsāt, kur nu vēl tālāk - izplatīt. Ja mēs gribam, lai mūsu planēta būtu vesela un dzīva, lai mēs būtu dzīvi un veseli, mūsu uzdevums ir radīt labestības lauku un to arī uzturēt, nevis iznīcināt! Pirmkārt, vēstis par Pasaules galu ir kolosāli komercnolūkos pārdomāts projekts. Nosaukšu faktus, kas to apstiprina: šo informāciju palaida spēki, kuri bija ieinteresēti, lai sāktos ažiotāža, negatīvās enerģijas izmešana, turpināt radīt šaušalīgu negatīvās enerģijas lauku, kas neko labu nenesīs un „uzsēdināt uz āķa” pusi no cilvēces. Man pat trūkst vārdu par šādu dezinformāciju! Un tas vēl nav viss! Kā saka: „Kosmosā ar vienu sitienu rodas trīs caurumi.” Ja tur kaut kas notiek, ļoti ātri tas tiek izmantots. Un, ja tāda informācija ar masu mēdijiem ir palaista, kā arī Holivudas un citas, arī skaistās filmas, kuras mums rāda no rīta līdz nākošajam rītam, un, kurās ir ieguldīti miljoni – kas šos pasūtījumus ir izdarījuši? Arī tās filmas, kurās stāsta par zināmiem zinātniekiem, sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem... Jābūt ļoti akliem, lai nesaprastu, ka to visu dara speciāli...Labi, ja nav zināšanu, bet ir sirds jūtas. Man reiz teica: „Ieklausies savā sirdī, tā nekad neapmānīs.” Ar to es domāju, ka sirds pateiks, vai man tas viss ir vai nav svešs. Praktiski 70% izplatīto ziņu ir dezinformācija. Tā, ielikta „skaistās kartiņās”, nokautē. Cilvēks, pats to neapzinoties, inficējas, saslimst ar vīrusu. Tas ir ļoti bīstams energoinformatīvais vīruss. Turklāt - jauns vīruss, kurš parādījies uz Zemes. Ir dažādi vīrusi: naudas, seksa un citi vīrusi, ar kuriem cilvēki inficējas, pakļaujas, bet tie visi ir veci vīrusi, un pret tiem ir atrastas pretindes: garīgās skolas, ezotēriskās zināšanas. Jaunais vīruss ir ļoti viltīgs, alkatīgs, agresīvi bīstams vīruss, kurš inficē cilvēci. Vislielākās šausmas ir tajā, ka šis vīruss iekļūst cilvēka apziņā un to nevar paņemt, izņemt ne ar rokām, ne ar ko. Tāpat kā gripas vīrusu. Un šis vīruss ļoti ilgi sēdēs cilvēkā, lai lēnītēm sāktu darboties un virzīt cilvēku tur, kur nevajag. Informatīvais vīruss strādā tā, ka pat ja cilvēks ieklausās negatīvā informācijā, teiktā ar negatīvu pieskaņu, tukšā aprunāšanā un kaut vai uz mirkli sevī iedomājas: „Bet varbūt arī tā ir?”, viņš uzreiz var kļūt par šī vīrusa upuri, nokļūt dažādu ažiotāžu varā. Šīs lietas ir ļoti bīstamas.

Ne jau pirmo reizi tiek izsludināts Pasaules gals. Cilvēks diemžēl ir tā veidots, ka aizmirst, kas bija vakar un sāk dzīvot no jaunas informācijas. 1999. gada augusta mēnesī ļoti zināmais Saules aptumsums bija Nostradama prognozēts, kā arī sakarā ar to sākās ažiotāža par Pasaules galu, tomēr mēs, paldies Dievam, to „pārdzīvojām” un visi palikām dzīvi, jo nekas nenotika. Lai gan šajā periodā smalkajā plānā, un to fiksēja zinātnieki, tika konstatētas diezgan lielas izmaiņas Zemes parametros, kas nesa un nes joprojām izmaiņas. Mūsu zinātnieki ne visai vēlas par to runāt, bet fakti ir un paliek savā vietā, kā arī informācija par zinātnieku novērojumiem, ka ir noticis kārtējais pārejas periods. Mēs esam dzīvi un veseli, un, paldies Dievam, esam nonākuši līdz šodienas momentam.

Labi zināmais 2000. gads – Milleniums, kad visiem paziņoja par kolosālu krīzi, kad visa datoru sistēma izies no ierindas, jo esot pāreja no 1999. gada uz 2000. gadu, dzīve bezmaz apstāšoties, jo viss būšot paralizēts: aviācija, navigācija, telefoni, televīzija un viss pārējais, ar ko esam saistīti... Bet kaut kā arī tas viss nenotika!

2003. gads - kārtējo reizi mums tuvojas planēta Nibiru. Neviens to neredz, tā ir neredzama... utt., nav zināms, kas vēl būs. Pārdzīvojam arī 2003. gadu.

Es, no 1994. gada, pati savas intereses pēc, sekoju notiekošajam. Man šī tēma interesē. Esmu braukusi ekspedīcijās. Jau tajā laikā man tas viss aizrāva: es sekoju notiekošajam, arī sevi vēroju... Ir šie punkti, kuri kādam paiet secen, bet tomēr ir... 2011. – 2012. gadi ir ažiotāžu gadi. Šajos gados tika solīti nebijuši Saules uzplaiksnījumi, jo ejot 12–gadīgā Saules aktivitāte. Pat zinātnieki nezina, kas varēja būt – bez gaismas paliksim utt. Mierīgi pārdzīvojām augustu, kad 5. datumā to apsolīja, bet vismazāko sprādzienu vispār nebija, lai gan ieteica gatavoties. Rezonanse nenostrādāja tiem, kas kurina šo tēmu. Un tā – viss tika pārnests uz 2012.gada 21.decembri. Šoreiz tas iedarbojās un deva ļoti negatīvu rezultātu ar pamatīgu negatīvās informācijas lauku. Diemžēl ļoti liela cilvēces daļa barojos no šī lauka un kultivē šo lauku arvien lielāku - lauku, kurā ir bailes, šausmas, neticība, nav pārliecības. Cilvēki nezina, ko darīt, nav viņos gatavības. Pirmkārt, tas darbojas to spēku labā, kam tas ir izdevīgi.

Otrkārt, – tas ir viselementārākais komerciālais projekts, kuru uzsāka pseidomagi, „ekstrasensi” un tā līdz parastiem tirdzniecības darbiniekiem, kur notiek visparastākās komerciālās darbības, uzsēdinot no jauna cilvēkus „uz āķīša”. Un tas tikai tāpēc, ka cilvēkiem nav viselementārāko zināšanu par notiekušo. Vīruss šos cilvēkus ar prieku inficē un paņem savos tīklos. Mums Latvijā ir diezgan daudz cilvēku, kuri ap sevi savos semināros pulcē milzumdaudz cilvēkus (300 – 400) un peļņas nolūkos (peļņa – kāda nu kuram), lai, izmantojot šo pseidoinformāciju (it kā savu) un savu runas māku un žestus, iedzīvotos bagātībā. Honorāri ir milzīgi, bet tā ir viņu darīšana. Es runāju par komerciju un tās sekām: ja cilvēki uz šiem semināriem devās tāpat vien, lai paklausītos kāda viedoklī, tad pēc tādas „apstrādes” viens otrs ar iepriekšējām ezotēriskām vai citām tamlīdzīgām zināšanām, pēc semināra teica: „Nu, es gan nezinu.., varbūt tomēr...utt.”. Tieši tā man bilda paziņa, ar kuru vienmēr sapratos, runājām, dzīvojām vienā plaknē. No semināra viņa iznāca pavisam cita. Tā strādā šis lauks.

Sakarā ar visu minēto, Meksika šobrīd piedzīvo 90% tūrisma uzplaukumu, jo visas viesnīcas ir pārpildītas. Turp plūst cilvēki ar domām, ka tā būs tuvāk maiju, acteku zināšanām. Un tie nav vienkārši mirstīgie, bet cilvēki, kuri ir saistīti ar garīgām praksēm. Šeit jau vairs nav nekādas loģikas – viņi domā, ka izglābsies, ja būs tajā zemē, kur radās 21. datums. Viņi ir pārliecināti, ka, parādot cieņu šai zemei vai inkiem, iegūs enerģiju vai ko citu. 21. datums katru gadu ir bijis un vienmēr tas ir bijis nozīmīgs, un vispār to atmest, neievērot nedrīkst. Īpaši tas sakāms par šī gada 21. datumu, bet tas jāapskata no cita redzesloka. Par to runāsim vēlāk.

Cita daļa, kura saprot šī datuma svarīgumu, dodas, lai strādātu absolūti citu apsvērumu pēc – lai palīdzētu cilvēcei un Zemei šajā pārejas posmā. Tie pirmie joprojām nevar attapties no 1999. gada krīzes un uztver savu atrašanās vietu kā glābšanas riņķi – tātad risina tikai savas problēmas.

Trešais variants runā par to, ka Kosmosā viss ir ļoti rūpīgi pārdomāts. Informācija tāpat vien neradās – kaut vai cilvēciskais faktors, bet kādam tas taču tika iedots, lai radītu baiļu lauku, un, ja tam klāt nāk komerciālais faktors – reakcija ir ātra.

Ja runājam par tiem, kas mūs vada, kas mūs rada pēc sava ģīmja un līdzības, kā arī nes atbildību par mums, un noņemas ar mums kā ar maziem bērniem, tad arī viņi dotajā momentā spēcīgi visam notiekošajam ir pieslēgušies. Es redzu, ka tieši tagad notiek kolosāla cilvēces skenēšana. Tiek skenēts cilvēces līmenis Pārejas posmā: kur cilvēks nonācis, kam viņš ir gatavs? Ko pieņemt kā tīru monētu, ko savādāk...

Vērojot šo ainu, gluži kā trīsgadīgs bērns, kurš tur rokās bumbu, tad met, pasper ar kāju, tā rīkojas arī trīsdesmitgadnieki, un rodas priekšstats, ka ar šādu mazo bērnu attieksmi dzīvo cilvēce. Mēs esam tādi, kādi esam, un šī informācija mums mazāk vajadzīga. To izmanto tie, kas mūs vēro, vada un lemj, lai pārskatītu informācijas līmeni cilvēces gatavībai.

Mani ilgi mācīja strādāt ar informāciju. Šodien informāciju saņem ļoti daudzi, bet es vēlos teikt, ka ar šo informāciju ir jāmāk strādāt. Kāpēc? Tāpēc, ka tīrā veidā, kā tiek saņemta, to izmantot nedrīkst. Ir jāmāk uztvert vibrācijas, nevis tekstu, un tikai tad to lietot. Tas ir ļoti smalks moments, un to sajust ir sarežģīti. Ieejot, izejot caur šīm vibrācijām, tās vienmēr tieši pateiks, kur dezinformācija. Kāpēc? Pat tad, ja jums ir plāns un sabiedrības partneri, kuriem jūs uzticieties – un pareizi dariet, tie ir jūsu kuratori, kuri atnākuši ar kaut kādiem uzdevumiem, bet es esmu pārliecinājusies, ka šie kuratori māca un pārbauda, kā arī „piemet” dezinformāciju, “āķīšus” un daudz cita. Bet - kāpēc? Tāpēc, ka viņi māca strādāt ar informāciju. Esot kanālā, ir iespēja pieslēgties no sāniem, malas, bet Viņiem – Augšām nav vajadzīgi analfabēti šajā jomā. Viņiem nepieciešami Kosmosa sadarbības partneri. Tāpēc darbs ar informāciju pieprasa ļoti centīgu darbu un sapratni, lai kas arī tās būtu. Gūstot pieredzi, nākas iegūt arī bliezienus un punus. Kad pieredze iegūta, tā saucamais vibracionisms automātiski ienāk cilvēkā: bieži pārņem aukstuma sajūtas, kuras mijās ar karstuma viļņiem. Ja nāk tikai informācija, – tā vēl neko neizsaka. Tas īstais nāk tikai ar pamatīgu darbu. Tā ir rupja informācija, kuru izmantojam, ja neņemam vērā iepriekš teikto. Vibrācijas ir jāsajūt no sākuma līdz galam, kad informācija atnāk. Man ir grūti jums to izstāstīt, kā sajust lēto, „piemesto” klāt patiesajai informācijai. Tā ir domāta nesagatavotam cilvēkam. Nav nemaz jābūt īpaši asam, lai nesajustu, ka šis darbs ir „rupjš”.”

Pāreja uz Sesto rasi

„Nedaudz pastāstīšu par šo pārejas periodu: pāreja notiek. Atlantīda ”aizgāja” zem ūdens – visnoslēpumainākā rase, un ne jau tikai tas...Tas viss bija. Kā tas bija – par to sīki runāt nevaram, bet pamatā ir skaidrs. Bet, no cilvēka atnākšanas uz Zemes, ne reizes nav neviena momenta, kad cilvēks praktiski pazustu no Zemes. Sestā rase ir īpaša ar to, ka cilvēces vēstures laikā ir vislielākais Zemes iedzīvotāju skaits: nu jau būsim septiņi miljardi. Tas - pirmkārt. Otrkārt, šodien ir vislielākais daudzums cilvēku, kuri nākuši ar īpašiem uzdevumiem, ekstrasensi...Tas viss sākās jau 1992. gadā. Tie ir cilvēki, kuri nodarbojas ar tā saucamām nestandarta lietām un tieši priekš tā ir novirzīti lieli spēki. Uz Zemes ir daudz pārstāvju, kuri nākuši no citām Galaktikām ar saviem uzdevumiem, ar palīdzību cilvēkiem. Starp mums ir arī atlanti, lemūrieši. Vienmēr pārejas ir noritējušas saliedēti, un cilvēks ir bijis pārejas produkts. Tieši tā tas notiek pie mums šobrīd. Šobrīd tieši mēs esam pirmie, kas nākuši uz Zemes, lai veiktu pārmaiņu periodu. Pārmaiņu process pats par sevi ir ļoti ilgs. Ja skatās no Kosmosa pozīcijas, tad mums ir pavisam cits laiks: viens kosmiskais gads ir aptuveni 7 miljoni mūsu – cilvēcisko gadu. Mēs dzīvojam laika sapratnē – blīvā pasaulē. Mums ir tas, kas bija vakar, būs rīt un ir šodien. Kosmosā tā visa nav. Mūsu Pārejas periods sākās pirms 2000 tūkstošiem gadu ar Kristus atnākšanu. Jēzus Kristus atnākšana nebūt nebija tāda, kā to tulko šodien. Jēzum bija daudz uzdevumu: viņš bija pirmais, kas atnesa jaunās enerģijas, lai kaut ko izmainītu, lai pavērtu cilvēcei ceļu, dotu šos desmit baušļus, uzdevumu. Šis uzdevums cilvēkiem tika dots uz 2000 gadiem. Pārejas periods ilgs vēl 2000 gadus. Pirmais Sestās rases cilvēks parādīsies ne ātrāk kā pēc 500 – 600 gadiem, un arī tā nebūs pilnībā Sestā rase, tikai kādi 30 – 40% cilvēces. Procenti palielināsies no paaudzes uz paaudzi. Kosmiskā plānā tas notiek ātri, mūsu uztverē – garš, izstiepts process. Šodien mēs saņemam uzdevumu uz turpmākiem 2000 gadiem. Tā enerģija, ko mēs saņemsim, un jau saņemam šogad, ir domāta turpmākiem 2000 gadiem. Tā ir kā nākotnes, nākošo gadu pārbaude. Pārejas periods neatnāca tieši 2012. gadā. Pirms 100 gadiem telefona nebija, televīzijas nebija, arī datoru nebija... No tā visa nebija absolūti nekas. Mēs dzīvojām Akmens laikmetā. Nebija ne lidmašīnu, ne helikopteru, nekā. Cik mērķtiecīgi viss sāka attīstīties! Lūk, jaunā enerģija – mērķtiecīgi! Un - nākošais, ko mēs saņēmām - vai tās nav jaunās enerģijas: atkal viss mērķtiecīgi sāka attīstīties. Ja vēl 2000. gadā bija viens vai pāris datoru, tad šodien datorsistēma ir vai katrā telefonā... Nav zināms, kas mūs sagaida līdz 2013. – 2015. gadam. Cik ļoti viss notiek intensīvi, ātri un dinamiski! Un kā skrien laiks! Nupat bija septembris, bet jau decembris! Un mani gadi! Pasē vieni, sajūtās citi! Šis gads „aizskrējis” un es neatceros savus piecdesmit gadus – viss ir tik mērķtiecīgi, un tas attiecas uz galvu, orgāniem. Tās ir vibrācijas, kuras maina visu un visus. Vienlaikus tas ir neredzams process.

Var sev palīdzēt, šos procesus paātrinot – ar zināšanām – zinot, kas un kā notiek.

2012. gads ir Zelta laiks kopš 1986. gada, kad enerģijas savā ceļā izjauca veco impēriju, kurā daudzi no mums ilgi dzīvoja. 1990. gadā atvērās informācijas vārti, tika piedāvāts plašs literatūras klāsts, parādījās gaišreģi, dziednieki, ekstrasensi... Bijām kā katlā, un reizēm pārņēma sajūtas, ka mūs šajā katlā grib noslīcināt. Pēkšņi atnākošajā informācijā orientēties bija ļoti grūti. Katrs darīja, ko gribēja.

Tātad - domāt, runāt, ka tieši kādā konkrētā datumā un gadā notiks spējas pārmaiņas, kāds lūzuma punkts, ņemot vērā Kosmosa laikus, ir lieki. Mums varbūt tas arī būs kāds punkts, bet ne tāds, kā par to informē masu medijos, internetā, sarunās. Šis punkts ir izstiepies tūkstošiem gadu garumā un turpina plesties.

Kur un kā radās 2012. gada 21. decembris

Interesējoties par šo datumu, es uzmanību pievērsu septiņdesmitajos gados atrastajos maiju kalendāra rokrakstos. Tas mani darīja uzmanīgu. Tātad, maiji dzīvoja Meksikas rajonā (tāpēc daudzi tagad turp dodas un izpērk 90% no visa). Vēstis, kalendārus atrada arheoloģiskajos izrakumos. Piecdesmitajos gados tiem īpašu uzmanību neviens nepievērsa. Septiņdesmitajos gados parādījās interese, kalendārus sāka atšifrēt, bet tā arī īpaša nozīme tam visam pievērsta netika. Kad deviņdesmitajos gados atvērās Informācijas lauks, bez bezgalīgās literatūras „izmešanas” gaismu ieraudzīja arī maiju kalendārs. Es šo tēmu ilgi pētīju, izlasīju visu pieejamo, „izraku” visu izrokamo un man radās priekšstats: ja ir kāds, kas lasa, tad būs kāds/kādi, kas raksta, bet katrs raksta to, uz ko ir spējīgs dotajā momentā, un nav te ko kādu nosodīt. Mani uzmanīgu darīja fakts, ka maiju, acteku vēstis tika pasniegtas, kā kaut kas īpašs, kā nedabiskas, biedējošas vēstis nez no kurienes. Cilts, kā tāda, Meksikas teritorijā bija un tā tik tiešām ir noslēpumā tīta, jo nav avota, no kurienes tā radās. Tieši tāpat, kā nav zināms, kur cilts tik pēkšņi pazuda. Izskatās pēc desanta, kurš nolaidās uz Zemes, lai izdarītu darāmo un aizietu tur, no kurienes nācis. Laikā, kad viņi bija, tika uzceltas piramīdas, pilsētas, ierīkoja daudz un dažādas kultu vietas. Neapstrīdami, maijus ne ar vienu un ne ar ko nevar salīdzināt: viņi bija ļoti spēcīgi astrologi, astronomi, matemātiķi. Viņi pārvaldīja tikai viņiem vien zināmu celtniecības tehniku: piramīdas ir precīzas līdz milimetram, arī viss pārējais izsauc apbrīnu arī šodien, turklāt tik daudz neizskaidrojama pat mūsdienās, kad tehnika ir tik augstā līmenī...

Ja mums ir divpadsmit mēneši, tad maiji runā par saviem 13 mēnešiem. 13 ir Kristus skaitlis. Maiji uzskatīja, ka ir 3 zvaigznāji, 13 zīmes. Maiji uzskatīja, ka 5 dienas Saule virzās pa citu zvaigznāju. Maijiem bija baktuni. Viens baktuns ilga 495 gadus. Tātad pagāja viens baktuns, un maiji to uztvēra, kā vienas ēras noslēgumu.

2012. gadā maijiem noslēdzas 13. baktuns. Pēc viņu apsvērumiem, beidzas kārtējā ēra un sākas jauna. Mīkla ir tajā, ka, ja uzmanīgi skatās, tad maiju kalendārs nevar beigties 21. decembrī. Kāpēc? Tāpēc, ka maijiem gads sākās ar 25. jūliju un noslēdzās nākošā gada 26. jūlijā. Tāpat kā mums – 31. decembrī noslēdzas, 1.janvārī sākas no jauna. Tātad, vērīgi pētot un salīdzinot ar mūsu gadu sākumu un noslēgumu, iznāk, ka maiju gada kalendāram būtu jābeidzas 2013. gada 25. jūlijā. Tātad – kalendārs it kā nav pabeigts... Vai variet iedomāties, ka, iegādājoties kalendāru, ieraudzītu, ka gads beidzas, piemēram, 5. septembrī? 21. decembrī maijiem beidzas kārtējā ēra. Kalendārā nav ne vārda par Pasaules galu, ne grama – tur pat nav ne mazākās norādes uz to! Kā var lasīt, tulkot un to nesaprast! Acīmredzot, kādam ir izdevīgi uzrīkot „ugunsgrēku” tieši 21. decembrī, izmantojot cilvēku lētticību un informācijas trūkumu. Maiji 2013. gada 26. jūliju nosaukuši par Dienu bez laika, jo pēc viņu domām, tieši šajā dienā būs pārejas posms uz Varavīksnes nāciju, kurā jau tajā laikā būs aptuveni 13 miljoni cilvēku.

Kas attiecas uz Varavīksnes nāciju, tad šie cilvēki jau ir tagad. Tie ir cilvēki, kuri ir gatavi garīgajā, informatīvajā līmenī. Tie ir cilvēki, kuri atnākuši ar zināmiem, konkrētiem uzdevumiem, misijām... Šie cilvēki uzņemsies atbildību, dos atbalstu, palīdzēs citiem pārejas periodā uz 6. rasi.

Informācija par lamu

Turpmāk mans redzējums par lamu, kurš it kā saņēmis vēstis par Pasaules galu, esot Tibetā esošā Kailasa kalna pakājes klosterī. Cilvēkiem, kuri šo informāciju lasīja, pirmkārt, vajadzēja uzdot sev jautājumu: „Kāpēc tikai tādas šausmas?” Diemžēl cilvēki nezina, kas ir Tibeta, Kailasa kalns, Tibetas klosteri un galu galā – kas ir lama. Zinot, kas ir lama, uzreiz rodas „izbrīnas” pilns jautājums: „Kā šāda informācija var nākt no lamas?” Pirmkārt, tibetiešiem ir aizliegti šāda veida kontakti ar iebraucējiem. Ja esat bijuši Tibetā vai gatavojieties turp doties, tad esiet gatavi, ka ar jums runās tikai tie, kas vēlēsies iegūt naudu. Tie būs cilvēki, kas pavadīs jūs ekskursijās, pārgājienos, un pat par naudu būs gatavi kopā ar jums nofotografēties.

Es runāju par to Tibetu, kur dzīvo cilvēki. Ja runā par Kailasu kā svēto kalnu, sirdi, Šambalu – tad, es vēlētos teikt, ka tā ir ļoti grūti sasniedzama vieta tūristiem. Tūristi tur neiet, viņi tur neizdzīvos – 5500 metru virs jūras līmeņa, vajadzīgas skābekļa maskas. Jā, turp iet, arī man pazīstami cilvēki, ar kuriem es tiekos. Man ir paziņa – ārste, kura turp devās jau astoto reizi. Viņa nodarbojas arī ar netradicionālo medicīnu, praktizē. Viņiem tur ir vietas, kur meditēt, gūt spēkus, informāciju, bet... Kailass tā „pa īsto” sev klāt nelaiž un neko īpašu nedod. Mēs bijām, esam un vienmēr būsim svešinieki. Enerģētiskā plānā tās ir tik spēcīgas un reizē bargas vietas. Ir arī cilvēki, kuri pa varītēm turp dodas un ... neatgriežas.

Kailass ilgu laiku parastiem mirstīgiem bija slēgts. Tur pulcējās tikai budisti. Pirmo reizi – 1985. gadā visas vēstures laikā pēkšņi Ķīnas valdība, ņemot vērā, ka vēlme tur nokļūt un piedāvātā nauda arī ir liela, deva atļauju. Kāds pasaulē slavens alpīnists samaksāja milzīgu naudu, saņēma atļauju, vīzu, bet trīs dienas pirms aizbraukšanas atteicās, jo tolaik jau ļoti daudzi no turienes neatgriezās.

Rērihs veda turp cilvēkus, bet neaizgāja, nespēja, lai gan ekipējums bija labs. Visas Rēriha gleznas un daudz cita, veltītā Kailasa kalnam, nepalīdzēja tur nokļūt. Tas nav vienkārši.

2000. gadā spāņu ekspedīcija saņēma atļauju uzkāpt Kailasa kalnā. Spāņi atbrauca, izveidoja nometni – uzcēla teltis un ierīkoja visu nepieciešamo. Tūkstošiem budistu, kuri bija un ir pret šīm „aktivitātēm”, ieradās šajā nometnē un uzrīkoja tādu boikotu, ka spāņi milzīgā ātrumā šo vietu pameta.

Jau minētā paziņa, kura jau astoņas reizes turp devusies, stāsta: „Apmācīti, trenēti cilvēki ar vislabākajiem nodomiem kāpj kalnā un pēkšņi – stop, kādu no dalībniekiem pēkšņi aptur un nekas nespēj viņu izkustināt no vietas. Viņam sākas histērija un viss kas cits, bet viņš tik saka: „Es tālāk neiešu...” Pārējie viņu atstāj un dodas tālāk, lai atceļā „savāktu”. Ne katrs spēj šo ceļu veikt: pirmkārt, – ļoti retināts gaiss, Tibeta, Himalaji, augstums – enerģētiskā plānā neļauj doties tālāk.

Mēs turp dodamies reti, jo tas viss ļoti dārgi maksā un grūtības sagādā arī tas, ka mūs turp nevēlas laist pamatiedzīvotāji. Tibetā ir kora (tradīcija, rituāls), ka, ja cilvēks 108 reizes apiet ap Kailasa kalnu (īpaši pilnmēnesī – tad „ieskaitās” dubultā), viņš ir „atstrādājis karmu”, iegūst nirvānas stāvokli un pēc Zemes dzīves atstāšanas uzreiz nokļūst pie Dieva. Vietējie šo tradīciju piekopj bieži, ceļā veicot zināmus rituālus, meditējot... Viņi spēj apiet kalna pakāji vienā dienā. Mēs – citi, atbraucēji Kailasu apiet spējam trīs dienās. Varot iet arī trīs vai trīspadsmit reizes, lai attīrītos, dziedinātos utt., bet, pēc maniem vērojumiem un paziņu stāstītā, kas to veikuši, uzdrošinos teikt, ka tas mums – atbraucējiem maz ko dod. Tās ir slēgtas vietas. Tad nu tajā vietā atrodas par „Pasaules galu” vēstošais lama. Nu tad sakiet, lūdzu, vai nesagatavots žurnālists spētu tur nokļūt? Jāzina arī par Tibetas klosteriem: tur sagaida, uzsmaida un... neko nedod. Viņi ir slepeno zināšanu glabātāji. Viņi ne pa mata tiesu eiropiešiem neko neatklās. Tas viss glabājas aiz septiņiem zīmogiem. Visi lamas kaut kam pakļaujas, viņi tur ir, sēž un klusē. Kā var būt, ka pēkšņi kāds lama sāk tik smalki sarunāties, diskutēt ar ierindas žurnālistu? Šie lamas no dzimšanas jau ir lamas un dzīvo šajos klosteros un kopš dzimšanas pakļaujas turienes likumiem: nekad viņi nenodos svešās rokās informāciju. Jā, informācija arī tiek saņemta, tā tiek nodota lamām, kuri ieņem augstāku posteni un līmeni.

Nav jābūt zinātniekam, lai saprastu, cik tas viss ir aplam... Ja arī tāda informācija būtu, viņi nekad nepieļautu šādu baiļu, šausmu ažiotāžu un neradītu negatīvo enerģiju, kas tagad ir virs mums. Viņi strādā no attāluma – klusējot. Viņiem ir tik augsts informatīvais līmenis, ka viņi var aptvert planētu un distancionāli ar to strādāt. Viņi strādā, vai mēs to gribam vai nē, turklāt ar ārkārtīgi tīrām enerģijām, jo atrodas vienā no vissvētākajām Zemes vietām, kur ir Šambala un visas Lielās zināšanas... Trīs dolāri tur ir liela nauda, bet „mūsējie” maksā tūkstošus, un tikai tāpēc var tur nokļūt. Esmu izlasījusi visas E. Muldaševa grāmatas tieši par šo tēmu. Starp citu, tās ir vienīgās, kuras zinu es, kas reāli atspoguļo Tibetā notiekošo. E. Muldaševs divkārtīgi ir mēģinājis Kailasā uzkāpt, filmu uzņēmis, lai pēc tam ar drošu pārliecību rakstītu: „Tur nelaiž, nelaiž... Tur viss ir slēgts.”

Pirmais, ko es darīju, izlasot šo „lamas” informāciju – sāku meklēt: klosteros šādas informācijas nav...”

Informācija par trīs dienām

Vēl kāda informācija vēsta, ka 21. decembrī uz 3 dienām izslēgsies gaisma, sēdēsim bez visa utt. Loģika: mūsu planēta - Zeme ir radīta un mēs visi esam savstarpēji saistīti: Zeme, cilvēks, dzīvnieki, augi – visi mēs esam savstarpēji saistīti. Zeme nevar dzīvot bez cilvēka, cilvēks nevar būt bez Zemes.

Mēs dzīvojam ciklā, bet to nemanām. Mums ir sirds, kura visu laiku sit... Cikls uz Zemes: diena, nakts; rudens, ziema, un pēc šī parauga visu laiku. Tātad viss ir ciklā. Kas notiktu, ja sirds uz trīs dienām apstātos? Pat reanimācija nepalīdzētu.

Un - pēkšņi šajā cikliskumā, pēkšņi mums apsola 3 dienas būt tumsā. Šajās trijās dienās viss, kas domāts augšanai (putni utt.) viss izjūk, un puse no uz Zemes un Zemē esošā iet bojā, jo iziet ārā no cikliskuma. Mēs – cilvēki, to tā īpaši nejūtam, jo pieņemam, ka pēc dienas nāk nakts. Kāda jēga tam visam? Ņemt Zemi, atdot to kaut kādiem „augstiem spēkiem”, lai pēc trīs dienām, kad puse izpostīta, viss atgrieztos. Nav jau zināms, kas šajās dienās notiktu ar cilvēku.

Ja tāda katastrofa arī būtu, tā nekādos rāmjos neietilpst, jo Zemei ir cieša saikne ar Kosmosu, Visumu, bet Kosmosā valda kārtība. Tur haosa nav.”

Ieva Ramane

Iveta Čevere „Akvilonas” seminārā „Kurp ejam”

Novembrī „Kurp ejam” semināru vada Iveta Čevere – ekstrasense, kosmohumāniste. Tēma: „Virzība uz priekšu: pagātnes apzināšanās un nākotnes pieņemšana”.

Dzīvojam laikā, kad daudzmaz katram no mums ir skaidrs, ka bez pagātnes (vēstures, notikušā) izpratnes veiksmīgi baudīt dzīvi, turklāt konstanti, diez vai izdosies. Tātad ir likumi, zināšanas un daudz cita, ko saprotot un ievērojot, dzīves ceļš var vīties viegls, priecīgs, veiksmīgs un harmonisks. Protams, ka labāk ir dzīvot bez melnrakstiem un uz grābekļiem vispār nekāpt. Labi, ka starp mums ir cilvēki, kuri zina vajadzīgo un ar prieku savu pieredzi, zināšanas nodod tālāk. Labi ir arī tas, ka šādu cilvēku ir arvien vairāk, un man – raksta autorei, jau sen ir tāda – varbūt naiva pārliecība, ka reiz uz Zemes pienāks laiks, kad visi cilvēki būs smaidīgi, labestīgi, veseli un veiksmīgi, lai kur arī dzīvotu, kādos gados būtu un ar ko nodarbotos.

Iveta: „Domājot par to, kurp mēs ejam, bieži vien rodas jautājums: ”No kurienes mēs nākam un uz kurieni patiesībā ejam?” Jautājums ir jāuzdod pašam sev. Bieži vien kāds apgalvo, ka nav nākotnes bez pagātnes un arī tagadnes nav bez pagātnes, un abu divu nav bez nākotnes. Visas trīs tās ir kopā saistītas. Mēs nevaram iet uz priekšu, ja neesam apzinājušies un sakārtojuši savu pagātni: visus savus darbus, ko esam veikuši ar labiem vai mazāk labiem nodomiem. Katram cilvēkam ir sava atbilde, ko viņš ir sadarījis. Lai visu saprastu, plānotu un dzīvotu šeit un tagad, tas ir jāapzinās. Bieži mēs aizmirstam, un tas paliek pagātnē, kādi mēs esam bijuši. Ir jāpasaka paldies saviem tuviniekiem, kā arī visiem pārējiem cilvēkiem, pašam sev, Radītājam, ka viņi mums ir devuši šo lielisko iespēju dzīvot šeit un tagad. Bieži mēs ejam pie gaišreģiem, astrologiem, kāršu licējiem, lai uzzinātu, kas būs nākotnē. Bet tas būs tikai viena konkrētā cilvēka viedoklis, tas ir tikai viņa kanāls. Bet to, ko mēs patiesībā vēlamies, ko vēlas Augstākais Es, ko vēlas katra cilvēka sirds, ir zināms tikai pašam cilvēkam. Otrs cilvēks to pateikt nevar – gan par pagātni, gan arī par nākotni. Tas viss, kas ar mums notiek šeit un tagad ir tas rezultāts. Bieži cilvēks dzīvo tikai pagātnē, bieži cilvēks dzīvo nākotnē, bet viņš nedzīvo šeit un tagad. Tad, kad cilvēks ir uzzinājis, izzinājis sevi. viņš dzīvo šeit un tagad. Viņam nav jādomā ne par pagātni, ne par nākotni. Pat Bībele aicina dzīvot šodien un tajā, kas notiek šodien, par rītdienu varēs domāt rīt.

Katrs mēs aizdomājamies par to, kurp tad mēs ejam un kādus mērķus sev uzstādām, bet tajā pašā laikā ejam uz nākotni ar domu: „Ko tad mēs vēlamies? Ko vēlas prāts?” Bet patiesībā tas, ko vēlas sirds, paliek novārtā. Bieži vien paklausām prātu, bet neklausām sirdi.. Tiecamies ar ego uz priekšu, bet netiecamies ar sirdi. Tāpat ir arī ar pagātni. Tas viss, kas ar cilvēku ir noticis pagātnē, ir mācību stundu, iepriekšējās pieredzes uzkrāšana – kā pozitīvās, tā arī negatīvās. Katrs cilvēks, katra dzīvā radība, ko cilvēks dzīves laikā ir saticis, ir cilvēka skolotājs, nevis ienaidnieks. Bieži vien cilvēks domā: ‘’Ko tad no tā labā mācīties, no tā, kas jau pagātnē?” Mācīties var arī no sliktā, jo tad var iemācīties to, kā nav jādara. Labais pats par sevi ir labs.

Jautājums no zāles: „Kas ir sliktais?”

Iveta: „Sliktā nav. Tas viss, kas ir bijis, visas tās kļūdas, ko cilvēks ir pieļāvis, ir bijušas mācību stundas. Vai mēs to apzināmies, ka tās ir bijušas mācību stundas, tas ir katram individuāli. Tā ir dzīves skola. Grāmatu katrs var izlasīt. Grāmatās var atrast, vai tas ir bijis pareizi, kā apstiprinājumu.

Jautājums: „Slikto darot, kāds to ātrāk apzinās, cits vēlāk. Kāpēc ir tā?”

„Tas ir atkarīgs no cilvēka apziņas līmeņa – no tā, cik viņš ir strādājis ar sevi, cik viņš ir izpratis sevi. Bieži vien cilvēks otru izprot labāk, nekā sevi. Viņš nav iepazinis, izpratis sevi līdz galam. Bieži vien cilvēks kļūdas izdara aiz savas nezināšanas, informācijas, zināšanu trūkuma dēļ, nevis tāpēc, ka tā vēlas. Var teikt, ka tas noteikt karmas dēļ. Tās ir bailes, nedrošība... dažādi kompleksi, cilvēks baidās zaudēt, it īpaši dotajā laikā. Cilvēki baidās pazaudēt mantu, naudu, bērnus, dzīvību, drēbes, māju, mašīnu utt. Neko jau līdzi nevar paņemt. Tikai zināšanas. Kāda, kuram bagāža, tas ir atkarīgs no katra cilvēka, cik viņš bijis sirds gudrs, cik spējis savienot sirdi, dvēseli.

Jautājums: „Cilvēks ir bijis ļauns, slikts. Viņš to pat nav varbūt apzinājies. Kas šajā gadījumā notiek ar viņa dvēseli tur - Augšā?”

Iveta: „Likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības. Par to daudz ir rakstīts, daudzi ir teikuši. Jebkurā gadījumā cilvēks ir Dieva radība un Dieva priekšā mēs esam visi vienādi.

Uz Zemes dvēsele atnāk ar pozitīvās un negatīvās informācijas daudzumu. Cilvēks atnāk uz Zemes, lai mācītos. Tiklīdz viņš ir izpildījis savu misiju, tad dvēsele aiziet. Tas ir mans viedoklis.”

Jautājums: ‘’Cik ilgi dvēsele mācās?’’

Iveta: „Dvēsele mācās ilgi. Vai nu viņa pārmiesojas par cilvēku vai... Ir dažādas dvēseles: cilvēka dvēsele, dzīvnieka dvēsele... Tu vari būt par sveci, tu vari būt par krēslu utt. Tā ir reinkarnācija, pārdzimšana.

Saka: ”Cilvēks ir ļauns, nesavaldīgs, roku paceļ utt. Ir jautājums: „Kāpēc?” Kur ir iemesls, cēlonis? Mēs redzam sekas – tāds un tāds, bet mēs nesaprotam to, kur ir šīs āķis: vai ir bijusi atstumtība, vai ir bijuši kompleksi, vai ir bijis aizvainojums, kāpēc cilvēks konkrētā brīdī tā ir rīkojies? Bieži vien aiz šīs nezināšanas mēs otru vainojam, bet cēlonis var būt pavisam citur.

Dzimtas informācija ir svarīga. Oktobris, novembris ir dvēseļu laiks, kad varam lūgt par tuviniekiem, par tiem, kas ir aizgājuši. Izprotot situāciju, atrisinās visas pārējās problēmas: palūdzot piedošanu, ar šo cilvēku sarunājoties. Ļoti palīdz meditācijas. Tā izskatās dvēseļu dziedniecība.

Jautājums: „Vai pats ar to galā netiek?”

Iveta: „Tas ir individuāli. Speciālista klātbūtnē noteikti ir vieglāk, var aiziet uz baznīcu, bet iesācējam skolotāja padoms ir vajadzīgs. Ir vajadzīgs kāds, kas ievirza, iedod konkrētās instrukcijas, kā to darīt. Tālāk jau pats. Ja ir vēlēšanās un cilvēks tam tic, viss notiek.

Jautājums: „Dzīvojam laikā, kad pieejama ir visvisāda literatūra, ir tik daudz skolu, tātad arī skolotāju. Kā neapjukt? Kā atpazīt, kurš ir skolotājs, kurš par tādu uzdodas?”

Iveta: „Kas attiecas uz interneta vidi, tur es esmu pret, jo tas viss, kas nāk caur internetu, nav dzīvs. Tā nav dzīva informācija. Ja grāmata ir rakstīta oriģinālvalodā, viss ir ok. Tiklīdz grāmata tiek tulkota un, tad ir tā, kā ir. Vislabāk ir redzēt tuvumā šo grāmatu autoru vai arī redzēt tos cilvēkus, kuri ir strādājuši pēc konkrētā grāmatā rakstītā, redzēt, ka ar viņu un viņa ģimeni ir viss kārtībā, tad ej un dari, lai gan arī grāmatas ir jāizsijā. Nav vēlams pirkt, ņemt grāmatu ar domu: „Man patīk, es ņemšu, lasīšu un visu izmēģināšu...” Labāk ir, ja ir šis „dzīvais skolotājs”, kurš ir redzams, un, kā es saku: „varu viņu aptaustīt.” Interneta vidē tādu iespēju nav, turklāt internetā ir dažādi datoru vīrusi, kas nākuši no kinofilmām, gan dažādiem citiem masu saziņas līdzekļiem. Lasot Internetā grāmatas, skatoties filmas, klausoties mūziku, katrs cilvēks var noķert psihoinformatīvo vīrusu, tāpēc ir jābūt uzmanīgiem.

Arī tas ir fakts – reizēm nākas saskarties ar viltus „skolotājiem” , līdz nonākam pie īstā. Arī tā ir mācību stunda.

Man ir nācies strādāt ar cilvēkiem, kuri ir saskatījušies internetā, kas ir „nokačājuši” dziesmas, filmas un... viņiem ir „aizbraucis” jumts. Tās ir nepatīkamas sekas, kuras pagaidām pat grūti prognozēt. Ir TV raidījumi, kas ir jāsijā, jāatsijā graudi no pelavām.

Jautājums: „Ko darīt, kā līdzēt, ja ir redzams, saprotams, ka cilvēks „slīd” projām?”

Iveta: „Cilvēkam ir jāiziet caur savām kļūdām, lai saprastu, kur viņš ir kļūdījies. Palīdzēt var tam, kas ir gatavs pieņemt palīdzību. Nepalīdzēt, ja nelūdz, bet palīdzēt, ja palīdzība tiek meklēta.”

Jautājums: „Kāpēc TV, radio, prese par to tik maz runā? Tas viss, ko mēs šeit apspriežam ir bezgala svarīgs, ja ne fundaments visam!”

Iveta: „Tās ir bailes. Tas ir sava veida bizness. Ja cilvēks nebaidās, viņu no sliedēm izsist nevar. Automātiski cilvēks pievelk to, no kā baidās. Senie gudrie ir teikuši: „Kas ir augšā, tas ir apakšā.” Mēs esam līdzīgi, un līdzīgs pievelk līdzīgu. Cilvēkam ar bailēm nostāsies priekšā tieši tas, kas šīs bailes dveš. Cits šo informāciju neatradīs, jo viņam tā nav vajadzīga. Viņš nav tajā vidē – atbilstošā šīm vibrācijām, enerģijām.

Ja cilvēkam ir negatīvās emocijas, negatīvā informācija, kuru dotajā momentā dod masu saziņas līdzekļi, viņš to visu arī pievilks. Daudz cilvēku dzīvo bez TV, pat bez interneta un labi jūtas. Viņi nedomā par Pasaules galu. Viņi iet un strādā, viņu dzīvē viss notiek.”

Jautājums: „Ko tu domā par Pasaules galu? Kas notiks”

Iveta: „Zeme tāpat griezīsies, ūdens tāpat tecēs, Saule un Mēness tāpat spīdēs, cilvēks tāpat dzīvos. Viss ir kārtībā. Gals būs tiem, kuri par to domā. Ir šīs bailes un tās dara savu.”

Jautājums: „Ko darīt, ja rodas vēlme Pasauli glābt?”

Iveta: „Ja parādās tieksme glābt pasauli, uzreiz rodas jautājums sev, vai pats sevi esmu izglābis? „Ģimenē viss ir kārtībā? Ar bērniem viss ir sakārtots? Darbs ir? Veselība ir? utt.”

Mēs bieži esam gatavi glābt citus, bet neapzināmies, ka pašiem vajadzīgs glābiņš. Pirmais jautājums ir, vai ģimenē viss ir kārtībā? Ģimene un bērni ir pats galvenais, kam jāpievērš uzmanība. Tātad – attiecības pašam ar sevi, ar tuviniekiem. Bet, ja tā visa nav, nekur tālu netikt. Negatīvā aste vilksies līdzi. Kas tu esi par dziednieku, ezotēriķi, parapsihologu, ja pašam nav maize uz galda, ja bērni ir neēduši, ja ģimenē ir haoss utt.? Tādas ir manas domās un droši vien tā domā ļoti daudzi. Mēs gribam citus dziedināt, bet, ja paskatāmies paši uz sevi.., cik mēs esam veseli fiziski, cik dvēseliski? Ja esam visu sakārtojuši Dvēselē, Miesā, Garā, ja esam harmonijā ar sevi, ar apkārtējiem, tad var iet un darīt. Tas attiecas uz visām profesijām. Pats pirmais Kosmosa likums ir mīlestība pret dzimtu... Kosmosa likumi ir jāievēro. Tik iepazīstot paši sevi, izzinot pagātni un to sakārtojot, var iet tālāk un tad viss notiek.”

Jautājums: „Kā zināt, kad materiālā puse ir sakārtota?”

Atbilde: „Cilvēks iet uz darbu un nedomā, cik saņemsi, cik maksās, cik nesamaksās. Cilvēks iet un dara. Cilvēks vienkārši dzīvo, ir laimīgs un nedomā par to, par ko nav jādomā. Viņš ir līdzsvarā, harmonijā, viņš vienkārši dzīvo. Viņam nav jādomā par kredītiem, aizņēmumiem, jo viņam viss vajadzīgais ir. Viņš to no Augšas ir nopelnījis.”

Kāpēc ir tā, ka, jo vairāk cenšas darīt ko labu, jo vairāk sitienu, nopēluma, nesapratnes utt. saņem?

Atbilde: „Es pati, strādājot ar sevi, nonācu līdz secinājumiem, lai saprastu, kas ir galvenais, kas ir tas, kas nelaiž tālāk, kas ir tas, kas velk atpakaļ, kas liek kļūdīties par to un to... Tikko tiek sakārtots dotajā brīdī kārtojamais, viss sāk virzīties uz priekšu. Tas ir darbs ar pamatīgu „lāpstu”. Tas nav tikai fiziskais darbs, ir jāsavieno smadzenes, galva un sirds kopā un jāizanalizē notiekošais, jāizzina cēlonis – kāpēc noticis šis vai tas! No kurienes tas viss ir nācis? Vainot citus nav jēgas. Labāk apsēsties un uzdod sev jautājumu: ”Kur es pats esmu vainīgs? Kur esmu pieļāvis kļūdu? Ir jāatgriežas attiecīgajā situācijā un jāsāk tā mainīt uz labo, ar domām, izmantojot vizualizāciju. Var kā kinofilmā – patīt atpakaļ un veidot citu scenāriju. Es to mācu Dziedniecības akadēmijas studentiem. Lai gan daudz iemācīt nevaru, varu tikai pastāstīt. Pārējais ir praktiskais darbs ar sevi.

Bieži vien ir tā, ka, mācot citus, cilvēks mācās pats. Tevi māca no Augšas. Visas šīs lietas ir tik individuālas, katra savādāka. Tātad katrai vajadzīga sava pieeja. Dziednieks, parapsihologs ir instruments Dieva rokās. Ja ir plūsma, viss notiek.

Tad, kad viss ir sakārtots, cilvēks kļūst par vērotāju un spēj adekvāti rīkoties. Daudzi saka, ka grūti dziedināt tuviniekus... Tuviniekiem svarīgi ir tas, jo viņi redz vislabāk – vai ar tevi viss ir kārtībā visās jomās? Ja tu esi harmonijā un līdzsvarā ar sevi vienmēr un visur – tuvinieki padomu vai palīdzību lūgs, vienlaicīgi būdami vislielākie kritiķi un stūmēji uz priekšu.

Jautājums: „No kā ir atkarīga šo kanālu atvēršanās?”

Atbilde: „Katram cilvēkam ir atvērts kanāls. Kanāls ir viens, tikai katram cilvēkam ir sava uztveršana. Tā, savukārt, atkarīga no domāšanas, apziņas, no pozitīvās un negatīvās informācijas daudzuma katrā energoinformatīvajā centrā un katrā apziņas līmenī. Negatīvā domāšana, neticība energoinformatīvo kanālu samazina. Ir jāzina, kurā apziņas līmenī negatīvā doma atnākusi: vai tā ir saistīta ar kultūru, ētiku, ticību, mīlestību, nākotnes prognozēšanu, veselību, finansēm utt. Tas ir jātransformē, jāpārveido.

Jautājums: „Kā pārveidot slikto domu?”

Atbilde: „Ir jāuzdod jautājums sev, kāpēc tieši tas ir aizkaitinājis, sadusmojis? Slikto domu var ielikt zeltainā, ugunīgā piramīdā un visu negatīvo informāciju sadedzināt. Tās ir transformācijas matricas, kuras atbild par negatīvās informācijas pārveidi.

Jautājums: „Ko tu vari pastāstīt par auru?”

Atbilde: „Aura diennakts laikā mēdz vairākkārtīgi mainīties. Ir jādzīvo šeit un tagad. Aura rāda, kāda ir šī brīža sajūta. Kādas ir emocijas dotajā brīdī, tāda ir aura. Strādājot ar domu spēku, vizualizāciju, mēs varam mainīt auras krāsu. Dienas laikā cilvēkam var mainīties no ideāli zilas vai violetas un kļūt melna. Tiem, kas vēlas auru redzēt, iepriekš vēlams saprast, ko ar šo redzējumu darīt.

Jautājums: „Tā īsti nav saprotama teorija, ka tie, kas bija priekšā, būs aizmugurē. Ir sajūta, ka tu zini, bet nesaki. Pastāsti, lūdzu, par to vairāk!”

Atbilde: „Neteikšu es neko priekšā. Visu pateikt priekšā nav interesanti. Cilvēkam ir jādarbina smadzenes, viņam ir jādomā. Atrodiet Bībelē šo teoriju, atrodiet, kas šos vārdus teicis. Tas būs kā mājas darbs – domājiet.”

Jautājums: „Kas tad īsti būs 21. decembrī...?”

Iveta smejas, tad atbild: ” Kas tad būs... Ūdens tāpat tecēs, Zeme griezīsies, Saule un Mēness spīdēs. Viss notiks. ”

Jautājums: „Ko nozīmē Maiju kalendārs, tā beigas?”

Atbilde: „To pajautājiet pašiem maijiem. Dotajā momentā ir tik daudz negatīvā, arī maiju kalendāra tulkošanā. Jābūt īstam maijam, lai to iztulkotu. Mūsdienās bieži vien ar tulkošanu ir tā, kā ir.

Jautājums: „Kāpēc tieši šajā laikā tik daudzi cilvēki „aiziet” ar elpošanas problēmām, slimībām?”

Atbilde: „Tās ir emocijas, tās ir jūtas, nepateiktie vārdi, dusmu, aizvainojuma, neticības krāšana sevī. Tā cilvēkam aiztaisa kaklu ciet, jo viņš krāj to visu sevī. Viņam nav ar ko izrunāties. Cik tad ilgi krāsi? Karmas trauks jau arī ir tik liels, cik tajā var ieliet. Tad tas iet pāri. Pirms tas notiek, nāk brīdinājumi no Augšas. Cits var arī nessadzirdēt. Un tad notiek tas, kas notiek. To dienu nezina neviens.”

Jautājums: „Kāpēc šodien tik momentā ir jāatbild par katru izteikto vārdu, izdarīto darbu, domāto domu? Kur palikusi atziņa par samaksu 7. paaudzē, kaut kad..?”

Atbilde: „Tas ir cilvēka domāšanas stils, kad vainot citus ir tik vienkārši. Šodien tas vairs nedarbojas. Kur ir pierādījums, ka nav reinkarnācijas? Par to Pēteris Kļava raksta. Mēs varam atbildēt tikai paši par sevi, nevis par otru.

Jautājums: „Bija Zivs laikmets, tagad ir Ūdensvīrs... Varbūt tāpēc viss notiek paātrinātā veidā?”

Atbilde: „ Mēs paši esam laiks, kas to laiku rada. Mēs esam savas laimes un sava likteņa kalēji. Bieži vien mēs savu laimi un savu nelaimi kaļam paši. Cilvēkiem ir jāpieļauj savas kļūdas, lai saprastu paši sevi. Mēs nevaram izdzīvot ne vecāku, ne bērnu, ne savu tuvinieku dzīvi, ne arī citu cilvēku dzīvi, tikai savu.”

Un tā arī, tikai, dod Dievs, mums to laicīgi saprast, kā arī, kad saprasts, nodot citiem – ar savu klātbūtni, dzīves stilu, sarunām, padomiem, ja tos lūdz... Manuprāt, visvairāk šīs Jaunā laika izmaiņas, kuras mijās ar sen aizmirsto veco, jau zināmo, visvairāk nepieciešamas ir mūsu bērniem, arī vēl neieņemtajiem. Paldies Ivetai!

Ieva Ramane

Dr. Dzintra Bankova septembra „Akvilonas” semināra „Kurp ejam” viesis

Semināru ciklā „Kurp ejam?” 2012. gada 6. septembrī 18.00, Skolas ielā 21, 508d.auditorijā (5.st.), SIA „Akvilona” konferenču zālē, Rīgā,

uzstāsies Dr. Dzintra BANKOVA –

Vispasaules Profesionālo Dziednieku un Ekstrasensu līgas dziedniece, fitoterapeite, valeoloģe, sertificēta klasiskās un ājurvēdas masāžu speciāliste.

Lekcijas tēmas:

• neļaut stresam kalpināt sevi. Padomi stresa pakļaušanai. Laika plānošana. Palaist vaļā savilktas atsperes;

• organisma attīrīšana, spēcināšana un atbrīvošanās no parazītiem.

Kad uzzinu par ārsta vēlmi pievērsties dziedniecībai, man rodas jautājums: „Kāpēc ārstam, kurš tik daudzus gadus mācījies, ir vēlme saprast, izzināt dziedniecību, tās metodes un iespējas? Kāpēc vēl jāmācās, turklāt, bieži vien, apgūt informāciju, ko nevar pierādīt zinātniskā izpratnē, palikt zem mikroskopa vai ielikt mēģenē?” Tā kā man ir daudzu gadu pieredze intervējot un novērojot šos cilvēkus, esmu nonākusi pie secinājuma, ka ar mūsdienu medicīnu un tās sasniegumiem tēma nemaz nav izsmelta, jo dziedniecību studējošie ārsti atzīst: „Es savā praksē netiku pie rezultāta tik bieži, ka neviļus nācās meklēt atbildes citur.’’

Profesionālās Dziedniecības akadēmijā katru gadu iestājas ārsti, lai trīs gadu garumā rastu atbildes uz sasāpējušiem jautājumiem. Savādi ir tas, ka daži no ārstiem slēpj šo mācību procesu. Esmu jautājusi: „Kāpēc?”, uz ko pārsvarā saņēmu vienu un to pašu atbildi: „Baidos, ka darba vietā mani nesapratīs, nosodīs, varbūt pat būs kādas represijas. Un, ko es darīšu, ja zaudēšu darbu?”

Bet medicīnas darbinieki nāk, mācās, praktizē, lai pēc tam lēnām, slepus dziedniecību un alternatīvo medicīnu ieviestu savās darba vietās, un... ir pozitīvi rezultāti! Tas ir loģiski, jo pirms medicīnas bija dziedniecība – tātad, pirmsākums, pamats, fundaments. Tā ir atbilde uz jautājumu, kāpēc medicīna ar savu straujo attīstību, zālēm un tehniku bieži vien sēž ar nolaistām rokām un nezina, ko iesākt.

Dr. Dzintra Bankova ir Vispasaules Profesionālo Dziednieku un Ekstrasensu līgas dziedniece, fitoterapeite, valeoloģe, sertificēta klasiskās un ājurvēdas masāžu speciāliste ar ilgu stāžu kā medicīnā, tā arī dziedniecībā. Dzintras dzīves stils ir kalpot sirdzējiem, palīdzības lūdzējiem jebkurā diennakts laikā. Viņas mobilais telefons vienmēr ir ieslēgts, bet attālums nav šķērslis, lai palīdzētu.

Semināra „Kurp ejam” lekcijas tēmas:

Neļaut stresam kalpināt sevi, padomi stresa pakļaušanai, laika plānošana, „savilkto atsperu” atlaišana.

Dzintra Bankova: „Septembris ir nostalģisks ar to, ka ieved pārdomās par bērnību, jaunību, skolu. Kā rodas negatīvās atmiņas, kuras izraisa stresu, kreņķus un, laika gaitā, liek sevi manīt? Kā atbrīvoties no tā visa?

Stresu var dabūt jebkurā dzīves situācijā. Arī es šodien tādu ieguvu, jo, braucot šurp, atsitu autobusā ceļgalu. Tikpat viegli var iegūt stresa kumosiņu braucot pāri tiltam, pārsniedzot ātrumu un to apzinoties. Stresa situāciju ir ļoti daudz. Arī es šobrīd esmu stresā – rokas nedaudz trīc, sirds sitas, vaigi deg, balss raustās, jo pēc savas būtības es neesmu profesionāls lektors. Esmu cilvēks, kurš visu laiku runā ar cilvēkiem. Uzskatu, ka vislielākā māksla psihoterapeitam, psihologam vai dziedniekam ir prasme uzklausīt cilvēku un izprast stāstīto, lai saprastu, ko viņš vēlas. Tā rodas iespēja sadzirdēt, analizēt, mierināt un dziedināt.

Ko darīt, lai nenonāktu ikdienas stresu kalpībā? Ja stress tiek uztverts kā aizraujošs izaicinājums, tas spēj darīt stiprāku. Piemēram, saskare ar svešiem apstākļiem, situācijām, ar nepazīstamiem vai mazpazīstamiem cilvēkiem. Tas intriģē un pārsvarā tas ir patīkami. Bet ir arī cilvēki, kurus šī situācija pati par sevi grauj un iznīcina, jo ir alkas pēc miera. Šīs alkas ir iluziāras, nereālas, tāpat kā iedomātais miers. Pēctraumatiskais stress, kas rodas kādā emocionāli vai fiziskas iespaidošanas ietekmē - ja netiek izdzīvots, izrunāts un izsāpēts, ja netiek sniegta palīdzība - atgriežas, lai sāktu verdzināt, kalpināt. Ir vērts iemācīties sadzīvot ar jebkuru situāciju, pirms tā sāk verdzināt vai kalpināt. Stresa periodi:

1. Trauksmes periods. Tas ietekmē personību un ir īslaicīgs.

2. Eistress - stress, kas rosina un vairo enerģiju, mobilizē spēkus. Kā piemēru var minēt eksāmenus, gatavošanos svinībām (kāzas, lielas jubilejas, arī bēres). Kamēr ir gaisma tuneļa galā, motivācija sasniegt mērķi – tieši stress dod spēku realizēt iecerēto. Īpaši tas izpaužas rīkojot bēres – īsā laikā tik daudz var padarīt, neko neaizmirstot vai atliekot uz citu laiku. Pēc tam nāk izbrīns, kādā veidā īsā laika posmā, stresa situācijā uz attiecīgo momentu viss tika izdarīts. Bet, cik šīs dienas ir atņēmušas spēka! Vēlāk, šajā situācijā atgriežoties, pārdomājot, sākas sevis dedzināšanas process.

Stresa situācijā ir iespējams pacelt lielu smagumu un skriet rekordlielā ātrumā. Es to piedzīvoju pati:

pirms daudziem gadiem nepazīstami cilvēki manu trīs gadus veco dēliņu ievilka mašīnā un aizbrauca. Es skrēju vēja ātrumā, saucu pēc palīdzības, skrienot spēju pulcēt ap sevi cilvēkus, notika pakaļdzīšanās... Bērnu atguvu. Tā tiešām bija nolaupīšana. Pēc tam brīnījos par to, ko spēju izdarīt un tādā ātrumā reaģēt. Stress mobilizēja spēkus par kuriem man pat nebija nojautas.

3. Stresa rezistences posms: saskatīt pozitīvo virzienu perspektīvā un vienlaikus spēt izturēt trīskāršu slodzi.

4. Distress ir nepatīkamas, kaitinošas spriedzes stadija, kad vairs nekas netiek gaidīts: nomāktība, nogurums, bezcerība. Piem: mājas – darbs veikals, darbs – veikals – mājas. „Vāveres ritenis”. Ja tiek prasīts par daudz un motivācija zūd, agri vai vēlu tas kļūst neizturami un veidojās patstāvīgā spriedze. Un...

5. ...tas ir pēdējā piliena fenomens. Pietiek ar nenozīmīgiem apstākļiem, lai sāktos sabrukums un izsīkums. Patstāvīgās spriedzes pēdējā piliena fenomenam ir raksturīga saslimšana: veģetatīvā distonija, depresija, ādas slimības, sirds – asinsvadu saslimšana. Slimības fizioloģiski sagrauj organismu.

Esot stresā izstrādājas spriedzes hormoni, ķermenis saspringst, elpa paātrinās, kļūst seklāka, sirds sitas straujāk, asinsspiediens ceļas.

Lai atgūtu līdzsvaru, ir jāiemācās pārtraukt trauksmes signālus, pirms tie sāk veikt savu postošo darbību. Un tas ir vienkārši, tikai četri soļi:

1. Mierīgi, ritmiski dziļi ieelpot. Šajā brīdī var fiksēt skatu uz puķi, sveci, punktu sienā, debesīm. Tātad, atslēgt domas no kaitinošā un priecāties par kaut ko citu. Svarīgi ir sev atgādināt par elpošanas izmaiņu, ja ir paredzama stresa iespēja. Piem., gaidot nepatīkamu zvanu un tam atskanot, ar acīm atrodam „saliņu”, kur var koncentrēt uzmanību uz situāciju, kura kaitina, bet mierīgi, dziļi, ritmiski ieelpot.

2. Veicināt muskulatūras atslābināšanos, jo relaksēti muskuļi palīdz elpošanai: vairāk skābekļa, vairāk enerģijas, vieglāk koncentrēties.

3. Trauksmes izslēgšanai palīdz iztēle un pašiedvesma. Palīdz īsa meditācija, kas ir kā atslēdziņa, kas palīdz atbrīvoties. Jo tas, kas kaitina, izraisa dusmas un satrauc. Ir jāsajūt šī meditācija un, tādā veidā, jāpārtrauc notiekošais.

4. Esot mierīgā stāvoklī, der uzrakstīt uz papīra to, kas rada problēmas, kā rezultātā rodas nervozitāte, nomākts garastāvoklis, galvas sāpes, muguras sāpes, bezmiegs, gremošanas traucējumi. Pēc tam pārdomāt, kā novērst šo stresu, atvieglot savu reakciju, tātad – būt atklātam ar sevi un nepārspīlēt lielās bailes no stresa.

Vienkārši padomi stresa pakļaušanai: meklēt risinājumu „cepšanās” cēlonim, apsvērt, kā rīkoties un lūkot, kas iepriecina, nodarbināt prātu un muskuļus, baudīt pareizas maltītes: neaprīt stresu. Stresu var apēst un var neapēst. Lai stresu neapēstu, ir jāēd lēnām, mazāk, ēst ar baudu un ēst patīkamā sabiedrībā, nevis kopā ar televizoru, ēst ģimenes lokā: „Lai manas mīļās sieviņas acis ir tepat pretī.” Censties vismaz pavakariņot kopīgi, un, ja notiek saruna – tad mīļa un klusa.

Produkti, kas mazina stresu, satur B grupas vitamīnus: rupjmaize, graudu izstrādājumi, auzu pārslas, klijas – tas, kas ir jāsamaļ ar zobiem (nograuzt, samalt stresu). Katram ir bērnības atmiņas. Manā bērnībā visgardākais bija cietas maizes doniņa, jo to var ēst ilgi. Un klāt – ne jau sula vai piens, bet ūdens. Es kausēju sniegu un ledu – tātad, auksts ūdens. Ļoti labi ir grauzt tādu doniņu, kad ir stress.

Jau divdesmit gadus ir slaiduma kults: skaists ir tikai slaids cilvēks, bet tas, ka esam ģenētiski dažādi, arī pēc paradumiem, netiek ņemts vērā. Man bija draudzene, kura „Svara vērotājos” zaudēja īsā laikā 60 kg un viņai tas tā iepatikās, viņa turpināja un ... nomira. Redzot šo 5 bērnu māti un 12 bērnu vecmāmiņu un, atceroties viņas spēku, kad sieviete varēja visu, bet tagad ir palikusi par nekustīgi pelēku ģindeni, es pēc bērēm, atnākot mājās, atradu sakaltušu maizes gabalu, skatījos logā, un žēli raudāju. Apēdu šo stresu, lai gan nebiju izsalkusi. Tas bija protests, ka nespēju draudzeni atturēt, atrast pareizos vārdus, lai pateiktu: „Izbeidz taču!” Ir lietas, kuras nevaram visu mūžu aizmirst, jo neesam atraduši, pateikuši stipros, īstos vārdus. Lai palīdzētu cilvēkam.

Un vēl – lai neapēstu stresu, ir nepieciešamas polinepiesātinātās taukskābes. Tās satur augu eļļas lapas, linsēklu, ķirbju, aukstā spiediena rapšu eļļa. Arī treknās zivis. Tas nav nemaz tik dārgi, ja vienreiz nedēļā tiks nopirkti lašu vēderiņi. Organismam pietiks D3 vitamīna un nevajadzēs pirkt dārgās kapsulas izskatīgajās kārbiņās. Arī C un E vitamīni kā antioksidanti un šķiedrvielas ir svarīgi. Nevajadzētu aizmirst par magniju un cinku, ko satur pākšaugi. Sevišķi ziemā, kad mazāk ēd tos augļus, kurus apēd ar miziņu, ieteicams draudzēties ar pupiņām, lēcām, zirņiem, kukurūzu, sezama un saulespuķu sēklām. Sezams no nosauktajiem ir vienīgais, kas satur B17 vitamīnu. B17 satur arī aprikožu, plūmju kauliņi. Vitamīns ir brīnumains ar to, ka nomāc vēža šūnas un spēcīgi cīnās pret onkoloģiju.

Stresu uzturā vairo kofeīns (ar mēru kafija ir labs līdzeklis, kas palīdz nenovecot un ir tonizētājs. Tātad – ne septiņas tasītes dienā, bet izbaudīt divas, uzdzerot ūdeni), saldumi, alkohols, ļoti trekni ēdieni, margarīns, balto miltu izstrādājumi, ļoti sālīti ēdieni (vairāk kā piecus gramus sāls dienā nav vēlams uzņemt. Siers, desa un jebkurš žāvējums satur ārkārtīgi daudz sāls). Ir pieejamas tik daudz garšvielas, kuras spēj apmierināt garšas kārpiņas un dod enerģiju un uguntiņu.

Ēst vajadzētu regulāri, lai strauji nekrīt cukura līmenis asinīs. Gan hipoglikēmija (maz cukura), tāpat hiperglikēmija (daudz cukura) organismam dod daudz stresa. Zems cukura līmenis var novest arī pie bezsamaņas.

Prioritāšu šķirošana: kas ir jādara tūlīt, kas nākamnedēļ, kas ir jāuztic citiem, no kā ir jāatsakās. Vai vienmēr ir jāsaka: „Es pats / pati!” Tā ir liela māksla - spēja noteikt prioritātes un iedvesmot sevi nezaudēt pārliecību, ka ar tagadējo spriedzi un kreņķi ir iespējams, agrāk vai vēlāk, tikt galā. Un iet dziļāk, jo ne jau vienmēr negatīvais scenārijs ir sliktākais. Lietus gāze ne tikai samērcēs frizūru, bet arī aizdzīs sārņus, padzirdīs kokus: viss atdzersies, augs un plauks, un pēc lietus pasaule būs spoža un tīra. Tātad – nekreņķēties par niekiem un no katra notikuma paņemt pozitīvo. Jauki, ja spējam saglabāt savaldību. Straujas dusmas un uzsprāgšana kādreiz ir vajadzīga. Puslitra burciņas, kurām neder vāciņi, drīkst kādreiz būt sasistas. Var arī paplēst papīrus, uzzīmēt kaut ko nejauku, uz papīra uzrakstīt savas bēdas un pēc tam aizmest.

Runājot par nākotnes programmām, visvairāk sagrauj darba zaudējums. Tieši tad rodas nedrošība. Tas ir tāpēc, ka esam izsisti no ierastā dzīves ritma: izjūk dienas struktūra, laika plānošana... Pareizi būtu, ja šo laiku izmantotu ar domu nedaudz piederēt sev: „Es savu laiku varu plānot pats, man nav jāiet tur, kur mani atlaida, pazemoja.” Aizvainojums gruzd iekšā un dara savu netīro darbu. Citas intereses katrs spēj atrast, tāpat kā citu nodarbošanos: lasīt, padziedāt, mācīties svešvalodu, fiziski strādāt, aizbraukt uz laukiem pie radiem norakt kartupeļus, ziemai atvest kartupeļus un dārzeņus. Vēlāk izrādās, ka tas bijis brīnišķīgs lēmums.

Aiziet pastaigā, kādam palīdzēt, pilnveidoties – nekrist izmisumā, nekas ārkārtīgs nav noticis. Jumts virs galvas ir, veselība ir: „Es esmu mājās, es esmu Dzimtenē. Es tagad varu aizbraukt uz Vāciju, Angliju apciemot savus mīļos, draugus. Varu vārīt putru un pieskatīt bērnus utt.” Nedomāt, ka nupat ir pienācis pasaules gals – ir tikai pārmaiņa. Neizdošanās ir jāatzīst, bet sevi šaustīt nedrīkst. Piedzīvojot neveiksmi, kļūdoties neviens nekļūst sliktāks.

Sākt rītu mundri, bez steigas, darbdienas ritumā izvingrināt kakla zonu, plecus. Stresu nenest mājās.

Ja atsperes ir savilkušās tik smagi, ka nedomājam, kā varētu sev palīdzēt, pirmais ir gaisma: iededz kaut svecīti, pabrīnies par šo burvīgo liesmiņas kupolu, pameditē, apceri, ko nozīmē svecīte, ko nozīmē gaismiņa un palaid stresu vaļā. Noder kontrastu dušas, kurās var izjust, cik var būt karsti un, cik var būt auksti! Straujas kustības, ja esi bezdarbnieks un visi aizgājuši uz darbu. Ieslēdz skaļu mūziku, kura patīk, veic straujas kustības. Spēcīga masāža vai pašmasāža. Varbūt tuvumā ir Ziņģītes grāmata – palasi par spēcīgām personībām, kas galīgā izmisumā ir sev noticējušas. Ziņģīte bija spinālais slimnieks, it kā bezcerīgs, bet viņa, šūniņu pa šūniņai, pa ādas gabaliņam atgrieza kājās jūtību, iemācījās rāpot, piecēlās kājās. Šodien Ziņģīte kokā kāpj, rīvējās ar linu dvielīti, rāpo. Viņai ir maza istabiņa – tik ap galdu rāpo, arī ūdens vada nav, tikai no tējkannas. Ja kādam ir skaista duša – ej tur un pēc dušas rīvējies, pamodini savu ķermeni. Pēc iespējas mazāk čīksti un ņerksti!

Lieti noder vizualizācija, kā tas būs nākotnē, kad problēma atrisināta. Esi tur un tad atgriezies realitātē, uzreiz būs daudz pozitīvākas domas. Stāstīt jokus, klausīties jokus, pierakstīt dažādus citātus. Sievietes vieglāk pārdzīvo, ja paliek bez darba: ir tāds teiciens: „Mēž māju.” Viņas tā arī dara: mazgā logus, mazgā grīdu, bet, ko lai dara puisietis? Ir brīnumpasakas, ir krāsas, ir mūzika, ir diedzēti graudi, sakaltuša maize, rieksti, sēkliņas, āboli – nograuz grūtības! Kas šodien notiek? Lūpas savilktas – viena maza strīpiņa, zobi sakosti, pasmaidīt nevar – tak pagrauz kaut ko, nograuz to stresu, to sarūgtinājumu!”

Turpinājumā Dzintra runā par stresu, kas skar tieši vīriešus. Mani tas interesē, es taču nevēlos sev apkārt stresainus vīriešus, un ir vienalga, vai tas stresainais ir dēls, mazdēls, vīrs vai kolēģis. Varbūt es arī tur ko varu mainīt?

Dzintra turpina: „Vīrietis stresa situācijā ir vairāk sevī iekšā, viņš neprot dalīties, jo vīrietis nedrīkst raudāt, būt vājš. Manu pacientu skaitā ir daudz vīriešu, kuriem ilgstoša stresa rezultātā ir gan asinsspiediens, gan sirds ritma traucējumi. Ja vīrietis patstāvīgi jūt nemieru, ir grūti koncentrēties, iestājas ātrs nogurums, trūkst enerģijas, dienā uznāk miega lēkmes, bet naktī nevar izgulēties, ir viegli aizkaitināms un aizskarams, kakla, muguras daļas muskuļi saspringti, bieži sāp galva, mazliet rokas trīc, sirds dauzās kā negudra, pastiprināti svīst un ļoti bieži virina ledusskapja durvis un daudz ēd, pieaug svars – tas viss var būt stresa iespaidā. Ieteikums vīrietim: nopirkt boksa maisu, var arī uzzīmēt, kas taisa šo mobingu un bosingu, kad krīt uz nerviem gan darba biedri, gan boss, gan pats sev. Var uzzīmēt sejiņu kā karikatūru un sadot pa maisu vai arī izboksēt spilvenu. Japāņi tā dara.

Šajā brīdī man rodas jautājums: „Zinot, ka agresija vairo agresiju, vai šādas „aktivitātes” kā bumerangs nenāks atpakaļ to veicējam?”Dzintra paskaidro, ka nenākot, jo sitieni jau tiek tikai boksa maisam vai spilvenam.

Vīrietim svarīga ir divvientulība ar mīļoto cilvēku. Tās ir sarunas, intīmās attiecības. Pēc tam nāk cope un medības, jo vīrietī ir mednieks. Tad, kad viņš ir dabā, tad, kad kaut ko iegūst primitīvā veidā, viņa stress ļoti mazinās. Ja ir mīļotie vīrieši, kas prasās uz copi vai zivju veikalu, ir jāpalaiž.

Arī automašīnas regulēšana, skrūvēšana, dzelžu dauzīšana ļoti noņem stresu. Acīm: pamielo acis, skaties kino, aizej uz teātri, koncertu, izstādi, hokeju, futbolu. Līdzpārdzīvojums, izbļaušanās hokeja mača laikā arī paņem prom daļu stresa. Elpo dziļi, jo elpošana ir tas instruments, kas vienmēr ir kabatā. Iemācoties elpot ar diafragmu var ļoti sev palīdzēt. Pie datora sēžot organisms saliecas, elpošana ir apgrūtināta, diafragma saspiesta, turklāt dators ir kā vientuļnieka celle, kuru sauc par logu uz pasauli. Sēžot ilgstoši pie datora asinsrite tiek traucēta visā organismā. Šeit visnotaļ svarīgi iemācīties pareizi elpot, pasmaidīt sevī.

Tagad ir tik daudz aparatūru, kuras nosaka bezmaz visu, bet, manuprāt, jo mazāk būs šīs aparatūras, jo vairāk katrs pats sapratīs sava organisma vajadzības, jo, kad aparatūra dod slēdzienu, katram tiek noteikti uztura bagātinātāji un vitamīni no konkrētas firmas (citi nederot). Es tam visam neuzticos. Man ir pieredze, kad aparatūra paziņoja, ka esmu izteikti tālredzīga, lai gan ir pretēji, kā arī aparāts nemācēja noteikt to, ka man ir tikai viena niere. Dēls brīžiem tika pataisīts par „līķi”, lai jau nākamajā momentā bija sveiks un vesels. Dēlam, kurš ir „kauli un āda” tika konstatēts liekais svars, man tāds neuzrādījās, lai gan esmu krietni apaļa, biezs tas mans „mētelītis”. Ir deviņi piemēri, kas nomierina vīrieti stresa situācijā

1. Mierīgi paelpot un domās: „Miers, siltums, klusums.”

2. Izkliegties spilvenā. (Reizēm par spilvenu ir sieva. Šādos gadījumos „spilvenam” vēlams nekliegt pretī.)

3. Ja vīrietis saka, ka grib ieiet dušā, sajust kādā stāvoklī maizes pelnītājs ir atnācis mājās. Ja dušas nav – noskalot seju aukstā ūdenī, ūdeni metot pāri galvai, pamērcēt rokas. Nestāstīt, kas mājās noticis slikts, kādi ir sarūgtinājumi, ko bērni sastrādājuši. Mājai ir jābūt miera ostai.

4. Mežā – dziedāt.

5. Papīra plēšana, kaut kā maza virpināšana pirkstos. Lūgšanu krelles ir piemērs pirkstu darbības nozīmīgumam. Turēt kabatā akmentiņu, kastanīti vai su – džok gredzentiņu un attiecīgā momentā to paņemt rokās.

6. Glāze auksta ūdens ar cukuru vai medu. Vēsais ūdens noņems sirdsklapi un, liela stresa gadījumā, cukura līmenis krīt asinīs.

7. Ausu lipiņu berzēšana un pavilkšana. Ausīs ir daudz enerģētisko punktu.

8. Ātra pastaiga – tik ātra, lai mugura kļūtu valga.

9. Situācijas analīze.

Stresa uzvedības trīs cēloņi:

1. Cīnīties, bet... sastingt.

2. Cīnīties, aizstāvot kādu.

3. Bēgt, ja ir vajadzība.

Vissliktākais ir sastingt, kad asinis no bailēm sastingst dzīslās. Parasti to man stāsta rozes slimnieki. Limfostāzes iemesls ir nieres, kurās dzīvo bailes. Sastingt ir bīstami – tā ir situācija, kura jāizrunā. Sastingumu nevajag atstāt, jo tas ļoti ļauni atspēlējās.

Atbalsta punkti sevis realizēšanā:

1. Profesija, kurā iegūstam gandarījumu un samaksu.

2. Attiecības, kurās gan ņemam, gan dodam.

Par semināra noslēguma tēmu Dzintra ir izvēlējusies „Organisma attīrīšana, spēcināšana un atbrīvošanās no parazītiem”.

Jau mazam bērnam skaidrs, ka, dzīvojot šajos laikos, kad gaiss pilns ar netīrumiem, kad maz uzturamies svaigā gaisā, kad pārsvarā nākas veikalos pirkt to, kas lētāks, kad ēdam ne to, ko vajadzētu, ka tik daudz importētu, bieži vien nenosakāmas izcelsmes produktu, kad ēdam steigā un to, kas pagadās, vai arī ēdam par daudz vai par maz, kad visapkārt ir ķīmija un daudz nedabiska, esam pieturvieta un mājvieta parazītiem. Tieši tie bieži vien ir cēlonis sliktai pašsajūtai un veselības traucējumiem, bet ej nu atsakies no visa tā!

„Organisma attīrīšana jāveic pakāpeniski: zarnu trakts, aknas, locītavas, limfa... To visu labāk veikt pavasarī.

Ārstniecisko augu un garšaugu pulveri ievada organismā visu Mendeļejeva tabulu; visas minerālvielas, kuras ir nepieciešamas. Zarnu trakts ir gudrs. Tas paņems to, ko vajag. Latvija ir tik bagāta ar savvaļas augiem! Fitoterapija vai zāļu zināšana ir unikāla iespēja būt veselam. Ja kādam ir vēlēšanās ko uzzināt sīkāk, es varu padiktēt, pastāstīt.

Ir rudens un es vēlos teikt: „Ēdiet daudz kabačus, arbūzus – it sevišķi, kad Mēness fāzes mainās. Un, ja vēl nākošās ir brīvdienas – sarīkojiet vēderam priekus.

Padzeriet no laukiem atvesto ābolu sulu divas dienas un pēc tam veiciet akniņām tjubāžu ar silītu, sorbītu vai globersāli, kas nu labāk patīk. Tad varēsiet teikt: „Es tiešām esmu savu zarnu traktu dabiski attīrījusi. Zarnu trakta skalošanas (klizmas) ne vienmēr ir pareizas. Mēs esam ļoti dažādi. Klizma nenoliedzami ir laba lieta tiem, kam pēc operācijām 9 dienas neiziet vēders. Tāpat tā vajadzīga pirms operācijām, kad jāskatās, vai zarnās nav polipu. Es domāju, ka dievs cilvēku radīja kā ārkārtīgi interesantu sistēmu, kas strādā perfekti. Tā nav pareiza pieeja, iedot visiem vienādu recepti un darbību. Nāciet, stāstiet – es ieteikšu katram personīgi.”

Viennozīmīgi – Dzintras zināšanas ir ļoti lielas, pat lielākas kā ilggadīgā prakse, jo, bērnībā, dzīvojot un izdzīvojot Sibīrijā, nekas cits neatlika kā saprast un mācēt izmantot dabas dotās veltes un zināšanas.

Šobrīd Dzintra praktizē savā privātpraksē, kā arī dziedina no attāluma vai pa telefonu. Arī Dzintras mājas durvis ir atvērta ikvienam, kuram vajadzīga palīdzība. Zinot Dzintru daudzus gadus, man tā arī nav tapis skaidrs, pa kuru laiku viņa visu to paspēj? Laikam jau Kāds viņu vada. Paldies Kādam.

Ieva Ramane

„Kurp ejam”  viesis Ieva Ramane

Runā, ka mums katram savs ceļš ejams. Cik daudz ceļiem, takām un taciņām būtu jābūt, ņemot vērā, cik daudz mēs esam? Un, vai tās reizēm nekrustotos? Līdzās, paralēli gan tās noteikti vītos. Uz kuru pusi? Kā nu kuram. Bet jautājums „Kurp ejam” paliek.

Augusta mēneša viesis „Akvilonā” – pazīstamā žurnāliste, publiciste, Starptautiskās Profesionālās Dziedniecības akadēmijas absolvente Ieva Ramane ar tēmu: „Ko darīt ar lielo „Kāpēc” Ieva ir viena no retajām autorēm, kura tik pašaizliedzīgi pauž savu dzīves pozīciju un, regulāri rakstot par ezotēriski - dziednieciskajiem jautājumiem, pārzina šīs lietas „no iekšienes”.

Ieva: „Tā kā semināri ir zem nosaukuma „Kurp ejam”, es stāstīšu par savu ceļu sākot no bērnības, bet jau iepriekš pasakot, ka viss turpmāk teiktais ir tikai mans – viena cilvēka viedoklis, bet ne spriedums. Esot ilgu laiku žurnālistikā un pārsvarā rakstot par dziednieciski – ezotēriskajiem jautājumiem, kā arī esot dziļi visā iekšā, jau no savas darbības sākuma es sev devu solījumu: rūpīgi izsvērt, pārdomāt katru savu vārdu un domu, kā arī vadīties no savas pieredzes. Tāpat es daru, ja kāds man lūdz padomu vai palīdzību. Ir sen jau pierādījies, ka tas, kas der man, citam var būt pat bīstams. Es nesaistu savu darbību ar grāmatās izlasīto, jo, atziņas, ieteikumi nāk no kāda konkrēta cilvēka vai vairākiem autoriem – kā man zināt, ka tas tā ir vai būs? Un tieši man. Manuprāt, grāmatnīcas ir pārpildītas ar pseidoliteratūru visdažādākajās jomās, arī ezotēriskajā, dziednieciskajā, un tas jau ir bīstami. „Kā dažās dienās iemīlēties.., kļūt par miljonāru.., iegūt gaišredzību.., ieraudzīt auru.., atvērt Trešo Aci utt.” – ir pārsvarā šodien nopērkamajās grāmatās! Un cilvēki tic, pērk, lasa, lai viltos vai, nedod Dievs, traumētu savu psihi. Pārsvarā - izlasa un tūlīt iesaka citiem, dod padomus, izliekas dikti gudri, reizēm pat lasīto vai dzirdēto pasniedz kā savu atklājumu. Par saviem vārdiem ir jāatbild, kaut tie būtu teikti pirms 20 gadiem. Cilvēks var mainīties, šodien domāt savādāk, bet tas ir jāatzīst: „Jā, tobrīd es tā domāju, teicu. Šodien domāju citādāk...”

Es augu viena, bez brāļiem, māsām. Mamma ātri izšķīrās, jo tētis sāka lietot alkoholu, bet viņa to paciest nevarēja. Man bija tikai gads... Kāpēc tētis sāka dzert, vai tikai viņš pie vainas, kas toreiz notika, man ir miglā tīts.

Augu dienu biju viena – mamma strādāja bibliotēkā, vienīgā brīvdiena bija svētdiena, kura tika aizvadīta iekrātajos mājas darbos un manā audzināšanā. Es daudz neklausījos, bet arī pretī nerunāju. Tajos - mazajos gados es viena jutos ļoti labi. No tagad esošajām ekstrām man nebija nekas. Toties bija pļavas, ezeri, puķes, taureņi, sienāži, gliemeži... Tie arī bija mani bērnības draugi. Bieži no Pārdaugavas braucu uz tēva mājām Jelgavā. Abās dzīves vietās saņēmu mīlestību un brīvību. Es neatceros neviena strīda, agresivitātes, kaut kā dalīšanu un savas taisnības pierādīšanu. Viss bija kā pasaku zemē. Pat piedzēries vai dzērumu izgulējošs tēvs bija mīļš un pieņemams.

Ap četrpadsmit gadiem tētis it kā savienojās ar mani – stāvēja acu priekšā, allaž bija klāt ar vienu un to pašu jautājumu: „Meitiņ, uzzini, kāpēc man ir jānodzeras?” Sajūta bija savāda un baisa. Pāris reizes es mēģināju ar tēvu runāt, bet viņš mani nopietni neuztvēra un uz jautājumiem kaut ko atjokoja. Tētim bija spēcīga un interesanta humora sajūta. Kad pēc divdesmit gadiem tētis aizgāja aizsaulē, sajūta ar viņa jautājumu pastiprinājās un ieguva tādu kā vienu no maniem dzīves uzdevumiem: izzināt, kāpēc ar cilvēkiem tā notiek un ko tur var līdzēt. Mūžīgā tēva klātbūtne gan priecēja, gan arī biedēja – it īpaši pēc viņa nāves. Toreiz es nezināju, ka mēdz, lai gan reti, būt saikne ar mirušiem un tā jāuztver kā Dāvana.

Apprecējos, dzima bērni, bija labs darbs, labi draugi, iespējas un arī dzīvotprieks. Pēc 33 gadiem dzīvotprieku sāka iegrožot jautājums: „Un tas ir viss, kas var ar mani notikt?” Šis jautājums auga augumā un sāka mani traucēt, prasījās pēc risinājuma. Es nemācēju rast atbildi, turpināju iet pa sen iesākto ceļu un man ”piespēlēja” notikumus vienu pēc otra. Notikumi bija ar mīnusa zīmi. Fiziski vissāpīgākais notikums bija autoavārija, kas beidzās ar klīnisko nāvi, turklāt es pazaudēju vīru. Mentālā plānā manī ienāca agrāk nebijusi atklāsme: „Es esmu dzīva! Kāds prieks ir dzīvot!” Pasaule ieguva citas krāsas, pastiprinājās jūtīgums: pazuda mazsvarīgi jautājumi, sīkumi. To vietā nāca agrāk nebijušas lietas. Arī notikumi turpinājās. No dzīves mistiskā veidā šķīrās mans mīļais tētis. Pēkšņi saslima mammīte. Augsti kvalificēti ārsti deva spriedumu: „Atlikušas divas nedēļas. Gatavojieties ļaunākajam.” Un šajā brīdī es saņēmu pirmo lielo Dieva pieskārienu – mana iekšējā balss teica: „Tā nebūs...Mammīte dzīvos vēl ilgi!” Tas nebija apmāns vai sevis / mammas žēlošana. Tā balss bija neatkarīgi ne no kā, turklāt konstanta. Agrāk nebijis prieks ienāca manī, neskatoties uz mammas slimību, kura progresēja pa minūtēm.

Negaidīts telefona zvans no mammas bijušajā klases biedra ienesa pamatīgas izmaiņas kā manā, tā mammas dzīvē. Klases biedrs nebija zvanījis daudzus gadus un, lūk, - atkal Pieskāriens. Saruna, protams, noritēja par pazaudēto veselību. Tās laikā uzzināju, ka savas slimības laikā, kad ārsti nav varējuši līdzēt, mammas skolas biedrs vērsies pie dziednieka Oskara Peipiņa. Es pajautāju par samaksu un uzzināju, ka dziednieks strādā par ziedojumiem. Īstas ticības man nebija, jo ar dziedniecību tā īsti saskārusies nebiju. Man tā toreiz bija neitrāla tēma.

Jau pēc pirmā seansa mamma jutās labāk – pati spēja piecelties un iet. Es vēroju un visos seansos biju klāt. Un tad, pēc kāda otrā vai trešā seansa, dzima jautājums: „Kā tas var būt, ka viss, ko saka, dara Oskars, ir man zināms, tikai es neesmu zinājusi, ka to zinu. Tā interesanti kļuva. Mamma izveseļojās, bet man miera nebija un es iestājos Oskara vadītā Dziedniecības akadēmijā. Tolaik tā saucās savādāk „Starptautiskā enioloģijas, holistikas un dziedniecības akadēmija.” Kas par nosaukumu – tas vien jau uzrunāja, pašapziņu cēla, lai gan retais zināja, ko nozīmē pirmie divi vārdi! Es biju bezgala lepna, ka esmu šīs akadēmijas studente, lai gan man pat nojausmas nebija, ko šeit mācīs un, ko tas man dos. Mani Kāds vadīja. Tas no sērijas „Kurp ejam”.

Šodien es skaidri zinu, ka šāda tipa mācību iestādēs mācīties nāk cilvēki, kuri nezina, kurp iet, kā tikt ar sevi un citiem skaidrībā, kurus nomoka veselības problēmas. Tā ir milzīga atšķirība starp tiem studentiem, kuri iziet konkursus, atlases kārtas , lai pēc tam startētu darba tirgū un pelnītu. Liekot roku uz sirds varu teikt, ka Oskara Peipiņa radītā mācību iestāde ir skola, kura būtu jāiziet ikvienam jau no mazotnes. Cik svētīgi būtu gan vecākiem, gan skolotājiem zināt, ko bērnam darīt ar bailēm, dusmām, skumjām, - lai to varētu, paralēli algebrai un fizikai, izskaidrot bērniem. Dzīvojam laikā, kad svarīgs ir tikai intelekts un diplomi, bet otrai – tikpat svarīgai cilvēka daļai – emocijām, jūtām, uzmanības tik maz... Ceru, ka tas pagaidām ir tā un cilvēki attapsies. Tas taču ir izdevīgi visiem.

Mācoties Dziedniecības akadēmijā, NLP pasniedzēja uzdeva mājas darbu: uzrakstīt pasaku „Kā es izkļuvu no meža.” Kad es savu darbu nolasīju studentiem priekšā, auditorijā iestājās klusums uz krietnu brīdi, tad atskanēja aplausi, bet pasniedzēja teica: „Voū..! Šito vajag publicēt!” Tobrīd man pat sapņos neienāca, kāds ceļš man tiek gatavots. Es ne pa matu nenoticēju, ka manu stāstu kāds vēlētos publicēt un, kur nu vēl lasīt... Tā izpaužas kompleksi. Katram no mums ir dots talants / talanti, bet bieži vien jau bērnībā tie tiek norakti, paslēpti zemapziņas dziļajās dzīlēs. Skumji, ja tā arī neatrodas. Mans talants atradās. Joka pēc rakstu pēc pāris gadiem (!) iesūtīju vienam no žurnāliem un tas tūlīt tika publicēts. Saņēmu honorāru un priekšlikumu rakstīt vēl. Tā arī darīju un biju bezgala patīkami pārsteigta, ka mani kāds lasa... Lūk, ko nozīmē būt īstā vietā un īstā laikā. Man tā bija Dziedniecības akadēmija. Utis skrēja uz visām pusēm prom, veselība pastiprinājās, apkārtne ap mani sakārtojās, mammīte izveseļojās un vēl - tās daudzās iespējas, kuras pašas nokrita no gaisa vai visās dzīves sfērās... Lielākā no tām bija, kad man – akadēmijas absolventei, Oskars piedāvāja žurnālistes vietu topošajā žurnālā „Taka” (žurnāla „Mistērija” jaunākā māsiņa) Es varēju rakstīt Dziednieku līgai domātajos atvērumos, turklāt man tika piešķirta izvēle pašai izvēlēties par ko rakstu – pārsvarā. Tā bija tāda dāvana, lai gan, piedāvājumu saņemot, es ne pa jokam apmulsu. Labi, ka tikai uz pāris sekundēm un to neviens nepamanīja. Ja man nebūtu akadēmijā iegūto zināšanu, es būtu atteikusies, sakot: „Es? Nē, to es nevaru, nezinu, man nekas nesanāks..!” Es piekritu, lai gan par žurnālistu nekad nebiju strādājusi, man nav tādas izglītības, toties ir sirdsizglītība. Tā tad arī dominē joprojām, jo, vai gan savādāk es būtu tik pieprasīta un lasīta?

Es nemācēju rīkoties ar datoru – man pat tāda agregāta nebija. Pirmie darbi tapa rakstīti ar roku. Arī tas bija mans ceļš. Sapratu, ka tas ir diezgan stulbi šajos laikos iesniegt darbus rokrakstā un kādam tie jāpārraksta datorā. Iestājos datoru kursos, kurus pēc trim dienām pametu, jo nespēju tikt līdzi pasniedzēja teiktajam – man nekas neizdevās. Lūdzu draugiem atļaut man pašai paklabināt, iemācīties. Jocīgi, bet es ātri pati apguvu šo mākslu. Tikko mācēju strādāt ar datoru, notika brīnums – Dziedniecības līga man uzdāvināja datoru un visu pārējo, lai es tehniski ātri un kvalitatīvi spētu strādāt. Tā ir lielākā dāvana, ko esmu saņēmusi savā dzīvē. Paldies par to.

„ Kurp ejam” ceļš turpinājās. Es rakstīju, manis rakstīto publicēja, es saņēmu honorārus. Un tā tas ir šobaltdien. Rakstīšana ir arī mans vaļasprieks un hobijs. Tā ir liela laime. Pārsvarā rakstīju un rakstu par dziedniecību kā nacionālo bagātību, ezoteriku – nu jau ekzoteriku, parapsiholoģiju, dziedniekiem un viņu praksi, pacientiem, kuri atguvuši veselību, sen aizmirstām, bet derīgām lietām, jaunumiem netradicionālajā medicīnā, semināriem, kursiem, skolām, garīgām praksēm utt.

Šajos gados esmu daudz „Kurp ejam” ceļus izzinājusi. Tie ir tik dažādi, bet prieks ir par to, ka pārsvarā tie ved uz Gaismu, Ticību, Mīlestību. Diemžēl ir arī „virtuve”, kurā šad un tad nākas iegriezties. Es uzreiz sajūtu, ja cilvēks blefo, ja darbi nesaskan ar vārdiem, ja izliekas par to, kas nav, ja dziedina vai ko māca tikai naudas dēļ... Ātri vien es sapratu, ka pēc pasūtījuma nestrādāšu... Devu sev šo solījumu un apzinīgi pildu. Tas pats attiecas uz padomiem, jautājumiem, kurus man bieži uzdod līdzcilvēki. Es runāju, stāstu, izmantoju lai palīdzētu tikai to, kas jau ir palīdzējis man vai kādam manā ģimenē.

Gan studijas „Akvilonā”, gan diendienā, esot starp dziedniekiem ne tikai darba ziņā, man ir notikušas lielas izmaiņas personīgajā dzīvē, attiecībās un vēl un vēl. Dziedniecība ir kļuvusi par manu dzīves stilu. Esmu pārliecināta, ka zinot Kosmosa likumus un tos pildot, nav nekā neiespējama. Drīzāk otrādi: tiek dāvāta liela dāvana ar nosaukumu: „Dzīvot bez melnrakstiem.” Tā bez konfliktu situācijām no manas dzīves aizgāja un aiziet tie cilvēki, kuri savu lomu nospēlējuši. To vietā nāk citi un ved mani tālāk. Tas pats attiecās uz jebkuru dzīves sfēru. Esmu iemācījusies uztvert dzīvi kā spēli. Es esmu daudzas vienlaikus. Esmu arī bezkaislīga kamera, kas vēro pati sevi un notiekošo no augsta kalna bez aizspriedumiem, emocijām, nosodījuma, žēlošanas vai kritikas. Tā, nudien, ir labāk, jo saglabājas iespējas reaģēt adekvāti un visiem daudzmaz labākā veidā.

Ejot šo ceļu, esmu sapratusi, ka vislielākās ziepes spēj paveikt prāts, ja sirdsbalss klusē vai, nedod Dievs, protestē. Kā augstas raudzes arhitekts prāts ko tādu spēj uzkonstruēt, tādus labirintus, tādas būves, kuras tikai šķiet pareizas un vajadzīgas, bet realitātē var nest pamatīgas sekas un skaistā būve nobrūk pāris sekundēs. Tā ir liela gudrība prātu nolikt pie ratiem un likt tam saprast, ka tikai tandēmā ar sirdsbalsi tam ir iespēja izdzīvot... Arī man – iespēja dzīvot komfortā, harmonijā ar sevi, citiem un apkārtējo pasauli.

Esmu ļoti pateicīga diviem „Kurp ejam” variantiem:

1. Nokļūšanai Profesionālās Dziedniecības akadēmijā un visam, kas ar mani notika studiju laikā līdz šim brīdim, kad ar jums runāju.

2. Piedalīšanās „Kurp ejam” seminārā kā viesim.

Esmu ļoti priecīga un pateicīga, ja kaut vienam cilvēkam, kas manī ieklausās, no manis teiktā kaut kas noder.”

Semināra otrajā daļā Ieva Ramane rāda praktiskās nodarbības, kuras ir aktīvas, vieglas, bet ar lielu pašterapijas nozīmi:

1. Izmantot savu ķermeni kā instrumentu, kurš precīzi un pāris sekundēs pasaka, ko darīt, iet vai neiet, uzticēties vai nē, pirkt vai nepirkt utt. Šo mākslu Ieva apguvusi mācoties kosmohumānismu.

2. Mantru dziedāšana tiek veikta uz vietas. Visi dzied kā nu kurš māk un atzīst, ka sajutuši spēcīgas vibrācijas, redzējuši krāsas – ko nu kurš.

3. Bērnībā sauktie mīļvārdiņi, ja tos skaļi izrunā kolektīvi, bet tas, kam tie veltīti klusē, arī ir pamatīga pašterapija.

4. Saulītes godināšanas rituālā ir dziesma „Riti, riti saulīte”, kuru visi dzied cieši turoties vienam pie otra. Turas arī semināra klausītāji, Ieva dzied, pārējie piebalso, auditorija pieskan, saulīte priecājas. Cilvēki arī, jo, vai tad savādāk vēlētos tik ilgi stāvēt apskāvušies? Vienotība, sirdsbalss un atbilde uz „Kāpēc?” uzsāk savu ceļu. Tas gan katram individuāls.

Interesanti un vajadzīgi ir šāda veida semināri – tie apvieno, iepriecina, reizēm ļauj paraudāt, vairāk pasmieties un ar humoru padusē uzdot jautājumu „Kur es eju”

Sabīne Krūmiņa
 

Oskars Peipiņš

Aizej tur - nezin kur! Atnes to - nezin ko!

Šie vārdi nesen šķita kā no pasakas paņemti, bet šodien - 2012. gadā, vārdu nozīme ir mainījusies un ieguvusi ticamību, jo neziņas plīvurs krīt, atklājot jaunu pasauli un jaunas izjūtas. Ir tik interesanti dzīvot, lai izzinātu, kas ir aiz nākamā stūra, kas rada agrāk nebijušas sajūtas, ticību neticamajam un ar aci neredzamajam. Turklāt viss notiek viegli kā spēlējoties.

Esam dažādi: kāds pārsērfojies internetā vai saklausījies „pārgudru un viszinošu” cilvēku runās apjūk un nobaidās no 2012. gada prognozēm, cits neliekas ne zinis: kas būs – būs, bet arvien lielāka cilvēces daļa izzina, seko notikumiem, lai mentāli un tīri fiziski sajustu izmaiņas sevī un pasaulē. Šajā brīdī sirds sāk gavilēt, nostabilizējas drošības sajūta, sejās parādās smaids un pazemīga pateicība par iespēju dzīvot tieši šajā laikā, pie tam pateicība un smaids iemitinās cilvēkā konstanti.

Kā ceļvedis šajā visnotaļ gaišajā ceļā tapa projekts ar nosaukumu „Kurp ejam.” Kā jau daudzu citu – spīdošu ideju radītājs un īstenotājs, protams, ir Oskars Peipiņš. Tā ir laba ziņa, jo viss, ko iesāk Oskars, notiek veiksmīgi un interesanti. Tas tāpēc, ka notiekošais orientēts pašam galvenajam šajā pasaulē – Cilvēkam. Mazāk labā ziņa ir tā, ka cilvēka būtību un svarīgumu diemžēl ne vienmēr un ne visi ieceļ pirmajā vietā. Par visu to un daudz cita runās jaunais semināru cikls „Kurp ejam”.

„Kurp ejam?”- tā (līdzīgi poļu rakstnieka Henrika Senkeviča romāna nosaukumam) esam apzīmējuši pilnīgi jaunu semināru ciklu, kura ietvaros Jums būs iespēja regulāri tikties ar sabiedrībā pazīstamajiem cilvēkiem, lai uzzinātu viņu viedokli par mūsdienās Latvijā un pasaulē notiekošajiem procesiem. Tikšanās notiks katra mēneša pirmajā ceturtdienā plkst. 18.00-20.00.

Mūsu viesus ļoti lūgsim veikt dzīves visdažādākajās jomās pašlaik esošās situācijas analīzi un sabiedrisko procesu diagnostiku, kā arī izteikt iespējamās prognozes un, iespējams, sniegt praktiskas rekomendācijas.

Ko gūs klausītāji? Prieku redzēt un dzirdēt ievērojamas personības, iepazīs jaunus domubiedrus, nostiprinās savu personīgo pozīciju, iegūs garīgi tikumiskos orientierus savai turpmākai dzīvei utt. Katra cilvēka ikdienā periodiski nākas sastapties ar situācijām, kad vajag pieņemt kādu ļoti svarīgu lēmumu, izdarīt optimālu izvēli, uzņemties atbildību par kādu nopietnu procesu. Pienācis laiks, kad arī visai mūslaiku civilizācijai ir kļuvis skaidrs – kaut kas neiet tā, kā tika gaidīts: sociālajā sfērā, kultūrā, veselības aprūpē, izglītības, ekonomikas u.c. jomās. Ko vajadzētu darīt? Kas ir vainīgs? Mēs piedāvājam meklēt atbildes uz šiem jautājumiem, sanākot visiem kopā.

Sirsnīgi aicinām piedalīties visus interesentus, kuriem rūp viņu pašu un visas cilvēces tagadne un nākotne. Semināru cikls „Kurp ejam?” startē simboliskā laikā,- agrā pavasarī, tieši pirms Lielās Piektdienas! Tātad - mēs sākam!

Ceram, ka mūsu saieti pavisam drīz kļūs tradicionāli, un Jums būs reāla iespēja tuvplānā komunicēt ar daudzām personībām, kuru idejas un darbi tautā ir pelnīti ieguvuši plašu rezonansi. Uz drīzu tikšanos!